EUR-Lex -  62010CP0211 - LV

ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES [ELEANOR SHARPSTON] VIEDOKLIS,
sniegts 2010. gada 16. jūnijā 1(1)
Lieta C‑211/10 PPU
Doris Povse
pret
Mauro Alpago
(Oberster Gerichtshof (Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedība – Regula (EK) Nr. 2201/2003 – Abu vecāku kopīga atbildība – Bērna aizvešana uz citu dalībvalsti, pārkāpjot izbraukšanas aizliegumu no valsts – Vienas dalībvalsts tiesas spriedums, ar ko tiek atcelts aizliegums un pagaidu vecāku lēmumu pieņemšanas tiesības tiek piešķirtas vecākam, kurš ir aizbraucis kopā ar bērnu – Bērna dzīvesvieta otrā dalībvalstī ilgāk par gadu – Pirmās dalībvalsts tiesas spriedums, kas paredz bērna atpakaļatdošanu uz šo valsti – Iemesli, kas var pamatot atteikumu otrā dalībvalstī izpildīt šo pēdējo spriedumu




1.        Itālijā 2006. gadā dzimis bērns, kura tēvs ir Itālijas pilsonis un māte ir Austrijas pilsone, kuri nekad nav bijuši precējušies, šobrīd kopā ar māti atrodas Austrijā pretēji tēva gribai. Tiesvedības par vecāku atbildības īstenošanu attiecībā uz bērnu ietvaros Itālijas tiesa izdeva rīkojumu par bērna atpakaļatdošanu uz Itāliju. Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa) (Austrija) Tiesai uzdeva piecus jautājumus attiecībā uz iemesliem, kas eventuāli varētu pamatot atteikumu izpildīt šo rīkojumu.
 Atbilstošās tiesību normas
2.        Šo situāciju Eiropas Savienības līmenī reglamentē Padomes Regula (EK) Nr. 2201/2003 (2), to aplūkojot kopā ar 1980. gada Hāgas konvenciju (3).
 Konvencija
3.        Konvencijas preambulā tās dalībvalstis deklarē, ka, “būdamas cieši pārliecinātas par to, ka bērnu interesēm ir sevišķi svarīga nozīme jautājumos, kas saistīti ar viņu aizbildnību [aizgādību],” tās apliecina, ka tās vēlas “starptautiski aizsargāt bērnus no nelabvēlīgās ietekmes, ko radījusi viņu nelikumīga aizvešana vai aizturēšana, un izstrādāt rīcību, kas nodrošinātu ātru atgriešanos viņu pastāvīgās dzīvesvietas valstī, kā arī nodrošināt tiesību uz apmeklēšanu [saskarsmes tiesību] aizsardzību”.
4.        Saskaņā ar konvencijas 3. pantu:
“Bērna aizvešana vai aizturēšana tiek uzskatīta par nelikumīgu, ja –
a)      saskaņā ar tās valsts likumdošanu [tiesību aktiem], kurā bērns pastāvīgi dzīvoja tieši pirms aizvešanas vai aizturēšanas, tas ir personas, institūcijas vai kādas citas iestādes, vienas pašas vai kopīgi, tiesību uz aizbildnību [aizgādības tiesību] pārkāpums;
b)      aizvešanas vai aizturēšanas brīdī persona, institūcija vai kāda cita iestāde, viena pati vai kopīgi, šīs tiesības faktiski realizēja vai būtu realizējusi, ja to nekavētu aizvešana vai aizturēšana.
Šī panta a) apakšpunktā minētās tiesības uz aizbildnību [aizgādības tiesības] var tikt nodibinātas ar likumu, ar tiesas vai administratīvu lēmumu vai ar vienošanos, kurai saskaņā ar attiecīgās valsts likumdošanu [tiesību aktiem] ir juridisks spēks.”
5.        Konvencijas 12. pantā ir paredzēts:
“Ja bērns ir ticis nelikumīgi aizvests vai aizturēts atbilstoši 3. pantā minētajiem noteikumiem un ja, uzsākot lietu tās Līgumslēdzējas Puses, kurā atrodas bērns, tiesā vai administratīvajā iestādē, ir pagājis mazāk nekā gads kopš nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas datuma, iestādei, kurai lieta ir piekritīga, jādod rīkojums par bērna atgriešanos nekavējoties.
Tiesai vai administratīvajai iestādei, pat ja lietas izskatīšana uzsākta pēc šī panta pirmajā daļā minētā viena gada termiņa beigām, jādod rīkojums par bērna atgriešanos, ja vien netiek pierādīts, ka bērns ir iedzīvojies jaunajā vidē.
[..]”
6.        Saskaņā ar konvencijas 13. panta noteikumiem:
“Neskatoties uz iepriekšējā panta noteikumiem, pieteikuma saņēmējas Līgumslēdzējas Puses [valsts, kurā ir prasīta atzīšana,] tiesai vai administratīvajai iestādei nav pienākuma dot rīkojumu par bērna atgriešanos, ja persona, institūcija vai kāda cita iestāde, kas iebilst pret bērna atgriešanos, pierāda, ka –
a)      persona, institūcija vai kāda cita iestāde, kura ir uzņēmusies rūpes par bērnu, viņa aizvešanas vai aizturēšanas laikā nav izmantojusi savas tiesības uz aizbildnību [aizgādības tiesības] vai ir piekritusi aizvešanai vai aizturēšanai, vai nav iebildusi pret to; vai
b)      ja pastāv nopietns risks, ka viņa vai viņas atdošana sagādās bērnam fizisku vai psiholoģisku kaitējumu vai citādi radīs neciešamu situāciju.
Tiesa vai administratīvā iestāde var atteikties dot rīkojumu par bērna atgriešanos, ja tai kļūst zināms, ka bērns iebilst pret atgriešanos un ir sasniedzis attiecīgu vecumu un brieduma pakāpi, lai spētu atbildēt par saviem uzskatiem.
Apsverot šajā pantā norādītos apstākļus, tiesām vai administratīvajām iestādēm jāņem vērā informācija, kas attiecas uz bērna sociālo stāvokli un ko sniedz bērna pastāvīgās dzīvesvietas Centrālā Iestāde vai kāda cita kompetenta iestāde.”
7.        Konvencijas 17. pantā noteikts:
“Tikai un vienīgi fakts, ka lēmums attiecībā uz aizbildnību [aizgādību] ir iesniegts vai ir atzīts pieprasījuma saņēmējā Līgumslēdzējā Pusē, nevar būt par pamatu tam, lai noraidītu bērna atgriešanos saskaņā ar šo Konvenciju, bet pieteikuma saņēmējas Līgumslēdzējas Puses tiesas vai administratīvās iestādes var norādīt sava lēmuma iemeslu, piemērojot šo Konvenciju.”
8.        Saskaņā ar konvencijas 19. pantu:
“Lēmums, kas pieņemts saskaņā ar šo Konvenciju un ir saistīts ar bērna atgriešanos, nav jāuzskata par aizbildnības [aizgādības] pēc būtības nodibināšanu.”
 Regula
9.        Vairāki regulas preambulas apsvērumi šķiet nozīmīgi šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietverto jautājumu analīzei, it īpaši:
“(12) Šajā regulā noteiktais piekritības [jurisdikcijas] pamats lietās par vecāku atbildību ir izveidots, ņemot vērā bērna intereses, jo īpaši tuvuma kritēriju. Tas nozīmē, ka piekritība ir, pirmkārt, bērna pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstij, izņemot dažus gadījumus, kad pastāvīgā dzīvesvieta mainīta saskaņā ar vienošanos starp personām, kam ir vecāku atbildība.
[..]
(17)      Ja bērns ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts, nekavējoties jāpanāk bērna atpakaļatdošana, un šai nolūkā piemēro 1980. gada 25. oktobra Hāgas konvenciju, kuru papildina šīs regulas noteikumi, jo īpaši tās 11. pants. Tiesām dalībvalstī, uz kuru bērns ir nelikumīgi aizvests vai kurā bērns nelikumīgi aizturēts, jāspēj iestāties pret viņa atpakaļatdošanu īpašos, attiecīgi pamatotos gadījumos. Tomēr šāds lēmums var tikt aizstāts ar turpmāku lēmumu, ko pieņem tās dalībvalsts tiesa, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta pirms nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas. Ja minētais lēmums nosaka bērna atpakaļatdošanu, atpakaļatdošanai jānotiek, nepieprasot nekādu īpašu minētā sprieduma atzīšanas un izpildes procedūru dalībvalstī, uz kuru bērns ir aizvests vai kurā viņš ir aizturēts.
[..]
(21)      Dalībvalstī taisītu spriedumu atzīšana un izpilde jābalsta uz savstarpējas uzticēšanās principu, un neatzīšanas iemesli jāsaglabā noteiktā minimuma līmenī.
[..]
(23)      Eiropadome sanāksmē Tamperē savos secinājumos (34. punktā) uzskatīja, ka spriedumi ģimenes lietās “automātiski jāatzīst visā Savienībā bez nekādiem starpposmu procesiem vai iemesliem izpildes atteikšanai”. Tādēļ spriedumi par saskarsmes tiesībām un spriedumi par atpakaļatdošanu, kas izcelsmes dalībvalstī apstiprināti atbilstoši šīs regulas noteikumiem, jāatzīst un jāizpilda visās pārējās dalībvalstīs, nepieprasot nekādu turpmāku procedūru. Pasākumus šādu spriedumu izpildei arī turpmāk reglamentē valsts tiesību akti.
(24)      Apliecībai, kas izsniegta, lai veicinātu sprieduma izpildi, nevajadzētu būt pārsūdzamai. Tā ir labojama tikai gadījumos, kad pieļauta būtiska kļūda, proti, ja tā neprecīzi atspoguļo spriedumu.”
10.      Regulas 2. pantā ir definēti atsevišķi tajā lietotie jēdzieni. It īpaši minami:
“4)      ar terminu “spriedums” saprot laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, kā arī dalībvalsts tiesas spriedumu, kas saistīts ar vecāku atbildību, neatkarīgi no tā, kā spriedums var tikt dēvēts, tostarp dekrēts, rīkojums vai lēmums;
[..]
11)      ar terminu “nelikumīga aizvešana vai aizturēšana” saprot bērna aizvešanu vai aizturēšanu, ja:
a)      ar to tiek pārkāptas uzraudzības [aizgādības] tiesības, kas iegūtas ar spriedumu, likumu vai nolīgumu, kuram ir juridisks spēks saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms aizvešanas vai aizturēšanas,
un
b)      aizvešanas vai aizturēšanas laikā uzraudzības [aizgādības] tiesības atsevišķi vai kopīgi tika faktiski īstenotas vai arī tās tiktu šādi īstenotas, ja nebūtu notikusi aizvešana vai aizturēšana. Uzraudzību [aizgādību] uzskata par kopīgi īstenotu, ja saskaņā ar lēmumu vai likumu viena persona, kam ir vecāku atbildība, nevar lemt par bērna dzīvesvietu bez citas personas piekrišanas, kam ir vecāku atbildība.
11.      Saskaņā ar regulas 8. pantu, izņemot 9., 10. un 12. pantā paredzētajos gadījumos, dalībvalsts tiesām ir jurisdikcija lietās par vecāku atbildību par bērnu, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir šajā dalībvalstī brīdī, kad tiesā iesniegta prasība.
12.      Šajā sakarā regulas 10. pantā (4) noteikts:
“Ja bērns ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts, tās dalībvalsts tiesām, kurā pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta, saglabājas piekritība [jurisdikcija], kamēr bērns nav ieguvis pastāvīgo dzīvesvietu kādā citā dalībvalstī un:
a)      kamēr visas personas, iestādes vai citas struktūras, kam ir uzraudzības [aizgādības] tiesības, nav piekritušas aizvešanai vai aizturēšanai
vai
b)      kamēr bērns vismaz vienu gadu nav dzīvojis minētajā citā dalībvalstī pēc brīža, kad persona, iestāde vai cita struktūra, kam ir uzraudzības [aizgādības] tiesības, ir zinājusi vai kad tām vajadzēja zināt par bērna atrašanās vietu, un bērns nav iekārtojies [integrējies] savā jaunajā vidē, un neizpildās viens no šādiem nosacījumiem:
i)      viena gada laikā pēc tam, kad persona, kam ir uzraudzības [aizgādības] tiesības, ir zinājusi vai tai vajadzēja zināt par bērna atrašanās vietu, nekādas prasības par atdošanu nav iesniegtas kompetentajās tās dalībvalsts iestādēs, kurā bērns ir aizvests vai tiek aizturēts;
ii)      atpakaļatdošanas prasība, ko iesniegusi persona, kurai ir uzraudzības [aizgādības] tiesības, ir atsaukta un jauna prasība nav iesniegta termiņā, kas noteikts i) daļā;
iii)      lieta, ko izskata tiesa dalībvalstī, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas, ir slēgta [izbeigta] atbilstoši 11. panta 7. punktam;
iv)      spriedumu par uzraudzību [aizgādību], kas neparedz bērna atpakaļatdošanu, ir izdevušas tās dalībvalsts tiesas, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas.”
13.      Saskaņā ar regulas 11. panta noteikumiem:
“1.      Ja persona, iestāde vai cita struktūra, kam ir uzraudzības [aizgādības] tiesības, piesakās kompetentajās iestādēs dalībvalstī ar nolūku saņemt spriedumu, pamatojoties uz [..] Konvencijas par bērna starptautiskas nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem [..], lai panāktu tā bērna atpakaļatdošanu, kurš ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, piemēro 2. līdz 8. punktu.
2.      Piemērojot [..] Konvencijas 12. un 13. pantu, nodrošina to, ka bērnam tiek sniegta iespēja tikt uzklausītam tiesvedībā, ja vien tas nešķiet piemēroti, ņemot vērā tā vecumu vai brieduma pakāpi.
3.      Tiesa, kurā iesniegts 1. punktā minētais pieteikums par bērna atpakaļatdošanu, rīkojas paātrināti tiesas procesos attiecībā uz šo pieteikumu, izmantojot ātrākās procedūras, kas paredzētās valsts tiesību aktos.
Neskarot pirmo daļu, tiesa izdod savu spriedumu ne vēlāk kā sešas nedēļas pēc pieteikuma iesniegšanas, ja vien nepastāv ārkārtēji apstākļi, kas padara to par neiespējamu.
4.      Tiesa nevar atteikt bērna atpakaļatdošanu, pamatojoties uz [..] Konvencijas 13.b pantu, ja ir noskaidrots, ka attiecīgi pasākumi ir veikti, lai nodrošinātu bērna aizsardzību pēc tā atpakaļatdošanas.
5.      Tiesa nevar atteikt atdot bērnu atpakaļ, ja personai, kas pieprasījusi bērna atpakaļatdošanu, nav sniegta iespēja tikt uzklausītai.
6.      Ja tiesa izdod rīkojumu par neatdošanu atpakaļ saskaņā ar [..] Konvencijas 13. pantu, tiesai nekavējoties tieši vai ar centrālās iestādes starpniecību jānosūta tiesas rīkojuma par neatdošanu atpakaļ un saistīto dokumentu kopijas, jo īpaši tiesas sēžu stenogrammu kopijas piekritības tiesai vai centrālai iestādei dalībvalstī, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, kā noteikts valsts tiesību aktos. Tiesa saņem visus minētos dokumentus viena mēneša laikā pēc dienas, kad izdots rīkojums par neatdošanu atpakaļ.
7.      Ja viena no pusēm ir iesniegusi prasību tiesās dalībvalstī, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, tiesai vai centrālai iestādei, kas saņem 6. punktā minēto informāciju, jāpaziņo pusēm un jāaicina tās izdarīt iesniegumus [iesniegt apsvērumus] tiesā saskaņā ar valsts tiesību aktiem trīs mēnešu laikā pēc paziņošanas dienas, lai tiesa var izskatīt jautājumu par bērna uzraudzību [aizgādību].
Neierobežojot šajā regulā ietvertos noteikumus par piekritību [jurisdikciju], tiesa slēdz lietu, ja attiecīgajā termiņā nav saņēmusi nekādus iesniegumus.
8.      Neatkarīgi no sprieduma par neatdošanu atpakaļ, kas pieņemts, ievērojot [..] Konvencijas 13. pantu, visi turpmākie spriedumi, kas pieprasa bērna atpakaļatdošanu un ko pasludina tiesa, kurai saskaņā ar šo regulu ir piekritība [jurisdikcija], jāizpilda saskaņā ar III nodaļas 4. iedaļu, lai nodrošinātu bērna atpakaļatdošanu.”
14.      Regulas 15. pants paredz iespēju lietu nodot tiesai, kas atrodas labākā situācijā tiesas spriešanai. Tas nosaka:
“1.      Izņēmuma kārtā dalībvalsts tiesas, kurām ir piekritība [jurisdikcija izskatīt lietu] pēc būtības, ja tās uzskata, ka citas tās dalībvalsts tiesa, ar kuru bērnam ir īpaša saikne, ir labākā atrašanās vietā [situācijā] tiesas spriešanai vai atsevišķas lietas daļas izskatīšanai, un ja tas ir bērna interesēs, var:
a)      apturēt tiesvedību vai attiecīgo tās daļu un aicināt puses iesniegt prasību minētās citas dalībvalsts tiesā saskaņā ar 4. punktu vai
b)      lūgt citas dalībvalsts tiesu pieņemt piekritību [atzīt savu jurisdikciju] saskaņā ar 5. punktu.
2.      Šā panta 1. punktu piemēro:
a)      pēc [prasības] pieteikuma saņemšanas no kādas puses [no lietas dalībnieka] vai
b)      pēc pašas tiesas ierosmes, vai
c)      pēc pieteikuma saņemšanas no citas tās dalībvalsts tiesas, ar kuru bērnam ir īpaša saikne saskaņā ar 3. punktu.
Īstenoto lietas nodošanu pēc tiesas ierosmes vai pēc citas dalībvalsts tiesas pieteikuma saņemšanas jāpieņem vismaz vienai no pusēm [vienam no lietas dalībniekiem].
3.      Uzskata, ka bērnam ir 1. punktā minētā īpašā saikne ar dalībvalsti, ja šī dalībvalsts:
a)      ir kļuvusi par bērna pastāvīgo dzīvesvietu pēc tam, kad 1. punktā minētajā tiesā iesniegta prasība, vai
b)      ir bērna iepriekšējā pastāvīgā dzīvesvieta, vai
c)      ir bērna pilsonības vieta, vai
d)      ir tās personas pastāvīgā dzīvesvieta, kurai ir vecāku atbildība, vai
e)      ir vieta, kurā atrodas bērna īpašums, un ja lieta ir saistīta ar bērna aizsardzības pasākumiem, kuri attiecas uz šī īpašuma pārvaldīšanu, saglabāšanu vai atsavināšanu.
4.      Dalībvalsts tiesa, kurai ir piekritība [jurisdikcija izskatīt lietu] pēc būtības, nosaka termiņu, kurā minētās citas dalībvalsts tiesās jāiesniedz prasību saskaņā ar 1. punktu.
Ja šajā laikā attiecīgajās tiesās nav iesniegta prasība, tiesa, kurā iesniegta prasība, turpina īstenot piekritību [ jurisdikciju] atbilstoši 8. līdz 14. pantam.
5.      Minētās citas dalībvalsts tiesas, ja īpašu lietas apstākļu dēļ tas ir bērna interesēs, pieņem piekritību [atzīst jurisdikciju] sešu nedēļu laikā pēc prasības iesniegšanas, kas izdarīta saskaņā ar 1. punkta a) apakšpunktu vai 1. punkta b) apakšpunktu. Šajā gadījumā tiesa, kurā prasība iesniegta pirmajā, atsakās no piekritības [jurisdikcijas]. Pretējā gadījumā tiesa, kurā iesniegta prasība pirmajā, turpina īstenot piekritību [jurisdikciju] atbilstoši 8. līdz 14. pantam.
6.      Tiesas šā panta vajadzībām sadarbojas tieši vai ar tās centrālās iestādes starpniecību, kas izraudzīta, ievērojot 53. pantu [(5)].”
15.      Regulas III nodaļas nosaukums ir “Atzīšana un izpilde”. Tās 1. iedaļa attiecas uz atzīšanu. Šajā iedaļā, īpaši 23. pantā, ir minēti neatzīšanas pamati attiecībā uz spriedumiem, kas saistīti ar vecāku atbildību. Tajā ir paredzēts:
“Spriedumu, kas saistīts ar vecāku atbildību, neatzīst:
a)      ja šāda atzīšana, ņemot vērā bērna intereses, ir klaji pretrunā tās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kurā tiek lūgta atzīšana;
b)      ja tas, izņemot steidzamus gadījumus, ir taisīts, nesniedzot bērnam iespēju tikt uzklausītam, pārkāpjot procesa pamatprincipus dalībvalstī, kurā lūgta atzīšana;
c)      gadījumos, kad tas taisīts aizmuguriski – ja prombūtnē esošajai personai dokuments, uz kura pamata ierosināta lieta, vai līdzvērtīgs dokuments nav noteiktā kārtā uzrādīts pietiekami laicīgi, lai šī persona varētu sev nodrošināt aizstāvību, ja vien nav konstatējams, ka šī persona ir nepārprotami piekritusi spriedumam;
d)      pēc ikvienas personas lūguma, kas uzstāj, ka ar spriedumu tiek pārkāpta tās vecāku atbildība un tas taisīts, nedodot šai personai iespēju tikt uzklausītai;
e)      ja tas ir pretrunā agrākam spriedumam par vecāku atbildību, kas taisīts dalībvalstī, kurā tiek lūgta atzīšana;
f)      ja tas ir pretrunā vēlākam spriedumam par vecāku atbildību, kas taisīts citā dalībvalstī vai trešā valstī, kurā bērnam ir pastāvīga dzīvesvieta, ja vēlākais spriedums atbilst nosacījumiem tā atzīšanai dalībvalstī, kurā tiek lūgta atzīšana,
vai
g)      ja nav ievērota 56. pantā noteiktā procedūra [(6)].”
16.      Šīs pašas 1. iedaļas 24. pantā noteikts:
“Izcelsmes dalībvalsts tiesas piekritību [jurisdikciju] nedrīkst apstrīdēt. Atsauce uz sabiedrisko kārtību, kas minēta [..] 23. panta a) punktā, nav attiecināma uz noteikumiem par piekritību [jurisdikciju], kas izklāstīti [8]. līdz 14. pantā [(7)].”
17.      III nodaļas 4. iedaļā ar nosaukumu “Ar saskarsmes tiesībām saistītu spriedumu un to spriedumu izpilde, kuros noteikta bērna atpakaļatdošana”, ir ietverts 40.–45. pants. 40. pantā ar nosaukumu “Darbības joma [Piemērošanas joma]” paredzēts:
“1.      Šī iedaļa attiecas uz:
[..]
b)      bērna atpakaļatdošanu, kas noteikta spriedumā, kurš taisīts atbilstoši 11. panta 8. punktam.
2.      Šīs iedaļas noteikumi neliedz personai, kurai ir vecāku atbildība, prasīt sprieduma atzīšanu un izpildi atbilstīgi šīs nodaļas 1. un 2. iedaļas noteikumiem.”
18.      Saskaņā ar 42. pantu ar nosaukumu “Bērna atpakaļatdošana”:
“1.      Bērna atpakaļatdošanu, kas minēta 40. panta 1. punkta b) apakšpunktā un ko paredz ar izpildāmo spriedumu, kurš taisīts kādā dalībvalstī, atzīst un realizē [var izpildīt] citā dalībvalstī bez nepieciešamības pēc izpildes pasludināšanas un bez iespējas pretoties sprieduma atzīšanai, ja spriedums ir apstiprināts izcelsmes dalībvalstī saskaņā ar 2. punktu.
Pat ja valsts tiesību akti neparedz tā sprieduma izpildi pēc likuma, kas pieprasa bērna atpakaļatdošanu, kura minēta 11. panta 8. punkta b) apakšpunktā, tiesa, kas pasludinājusi spriedumu, var pasludināt spriedumu par izpildāmu neatkarīgi no jebkādas pārsūdzības.
2.      Izcelsmes tiesas tiesnesis, kas pieņēmis 40. panta 1. punkta b) apakšpunktā minēto spriedumu, izsniedz 1. punktā minēto apliecību tikai tad, ja:
a)      bērnam tika sniegta iespēja tikt uzklausītam, ja vien uzklausīšana netika uzskatīta par nelietderīgu, ņemot vērā viņa vai viņas vecumu vai brieduma pakāpi;
b)      visām pusēm tika sniegta iespēja tikt uzklausītām un
c)      tiesa, pasludinot savu spriedumu, ir ņēmusi vērā iemeslus un pierādījumus, kādi ir par pamatu rīkojumam, kas izdots atbilstoši [..] konvencijas 13. pantam.
Ja tiesa vai kāda cita iestāde veic pasākumus, lai nodrošinātu bērna aizsardzību pēc tā atgriešanas pastāvīgās dzīvesvietas valstī, apliecībā ietver informāciju par šādiem pasākumiem.
Izcelsmes tiesnesis pēc savas ierosmes izsniedz minēto apliecību, izmantojot veidlapas paraugu, kas dots IV pielikumā (apliecība par bērna (bērnu) atpakaļatdošanu).
Apliecību aizpilda valodā, kādā taisīts spriedums.”
19.      Šajā sakarā to elementu skaitā, kuri ir šādi jāapliecina, minētā IV pielikuma 13. punktā ir ietverts šāds apliecinājums:
“Spriedumi nosaka bērnu atpakaļatdošanu, un tiesa, taisot savu spriedumu, ir ņēmusi vērā tos iemeslus un pierādījumus, kas ir par pamatu lēmumam, kurš izdots, ievērojot 13. pantu [Konvencijā].”
20.      Saskaņā ar regulas 43. panta noteikumiem:
“1.      Izcelsmes dalībvalsts tiesību akti ir piemērojami jebkādai apliecības koriģēšanai.
2.      Pārsūdzību nevar iesniegt par apliecības izsniegšanu, kas veikta, ievērojot 41. panta 1. punktu vai 42. panta 1. punktu.”
21.      Regulas 47. pantā ar nosaukumu “Izpildes procedūra” ir paredzēts:
“1.      Izpildes procedūru reglamentē izpildes dalībvalsts tiesību akti.
2.      Jebkuru spriedumu, ko pieņēmusi citas dalībvalsts tiesa un kas pasludināts par izpildāmu saskaņā ar 2. iedaļu vai kas apstiprināts atbilstoši 41. panta 1. punktam vai 42. panta 1. punktam, izpilda izpildes dalībvalstī tādos pašos apstākļos, kādi būtu, ja to pieņemtu šajā dalībvalstī.
Spriedumu, kas ir apstiprināts saskaņā ar 41. panta 1. punktu vai 42. panta 1. punktu, nevar izpildīt, ja tas ir pretrunā sekojošam izpildāmam spriedumam.”
22.      Regulas 53. pantā ir paredzēts, ka katra dalībvalsts izraugās vienu vai vairākas centrālās iestādes, lai palīdzētu šīs regulas piemērošanā. Saskaņā ar regulas 55. panta c) punktu viens no šo iestāžu uzdevumiem lietās par vecāku atbildību ir sekmēt “saziņu starp tiesām, jo īpaši 11. panta 6. un 7. punkta un 15. panta piemērošanas nolūkā”.
 Faktiskie un procesuālie apstākļi
23.      Tagad es turpināšu tādā pašā veidā, kā es darīju, atspoguļojot manu viedokli lietā Rinau (8), sinoptiskas tabulas formā norādot galvenos lietas faktiskos un procesuālos apstākļus, kas izriet no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu un tam pievienotajiem dokumentiem.

Datums

Itālija

Austrija

6.12.2006.

Bērna piedzimšana; saskaņā ar Itālijas tiesībām vecāki aizgādību pār bērnu īsteno kopīgi.  

31.01.2008.

Māte atstāj pastāvīgo dzīvesvietu kopā ar bērnu.  

4.02.2008.

Tēvs lūdz Tribunale per i Minorenni di Venezia (Venēcijas Bāriņtiesa) noteikt viņam bērna ekskluzīvu aizgādību un noteikt mātei aizliegumu atstāt Itālijas teritoriju kopā ar bērnu.  

8.02.2008.

Tribunale per i Minorenni di Venezia mātei nosaka pagaidu aizliegumu atstāt Itālijas teritoriju kopā ar bērnu.    

Māte pieprasa ekskluzīvu bērna aizgādību.

Pretēji aizliegumam, māte dodas uz Austriju kopā ar bērnu.

16.04.2008.  

Tēvs pieprasa bērna atpakaļatdošanu saskaņā ar [konvenciju].

23.05.2008.

Pirms taisīt spriedumu par pastāvīgu aizgādību, Tribunale per i Minorenni di Venezia nozīmē psiholoģisko ekspertīzi un regulāru tēva un bērna saskarsmi, kam daļēji jānotiek Itālijā, daļēji – Austrijā attiecīgo sociālo dienestu klātbūtnē; lai māte varētu pārvietoties starp abām valstīm kopā ar bērnu, lai nodrošinātu bērna tikšanos ar tēvu, tā atceļ izbraukšanas aizliegumu; pagaidām tā piešķir aizgādības tiesības abiem vecākiem kopīgi un atļauj mātei paturēt bērnu pie viņas Austrijā, vienīgi viņai piešķirot tiesības noteikt bērna ikdienas dzīvi.

Sākotnēji Austrijas tiesas ignorē šā sprieduma esamību un saturu.

6.06.2008.  

Pēc mātes lūguma Bezirksgericht Judenburg (Jūdenburgas iecirkņa tiesa – iecirkņa, kurā atrodas mātes un bērna dzīvesvieta) aizliedz tēvam satikties ar māti un bērnu, jo viņš pret māti ir izrādījis vardarbīgu attieksmi.

3.07.2008.  

Pamatojoties uz konvencijas 13. panta b) punktu (nopietns psiholoģiska kaitējuma risks bērnam gadījumā, ja viņš tiek atšķirts no mātes) Bezirksgericht Leoben (Lēbenes iecirkņa tiesa – Jūdenburgas iecirknim blakus esošais iecirknis (9)) noraida tēva (2008. gada 16. aprīļa) prasību, ar kuru viņš lūdza izdot rīkojumu par bērna atpakaļatdošanu uz Itāliju.

1.09.2008.  

Pēc tēva apelācijas sūdzības Landesgericht Leoben (Lēbenes federālās zemes tiesa), pamatojoties uz regulas 11. panta 5. punktu, atceļ 2008. gada 3. jūlija spriedumu, jo Bezirksgericht [Leoben] tēvs nav ticis uzklausīts.

6.09.2008.  

Bezirksgericht Judenburg 2008. gada 6. jūnija spriedums sakarā ar [tajā ietvertā] termiņa beigšanos zaudē spēku.

21.11.2008.  

Bezirksgericht Leoben uzklausa tēvu un no jauna noraida viņa prasību, šoreiz atsaucoties uz Tribunale per i Minorenni di Venezia 2008. gada 23. maija spriedumu (par kura esamību tā tagad bija uzzinājusi), kurā ir noteikta bērna paturēšana pie viņa mātes Austrijā.

7.01.2009.  

Landesgericht Leoben tēva prasības noraidīšanu atzīst par pamatotu, atkal atsaucoties uz konvencijas 13. panta b) punktu.

9.04.2009.

Tēvs lūdz Tribunale per i Minorenni di Venezia izdot rīkojumu par bērna atpakaļatdošanu, pamatojoties uz regulas 11. panta 8. punktu.  

15.05.2009.

Māte norāda, ka saskaņā ar regulas 10. pantu Tribunale per i Minorenni di Venezia nav jurisdikcijas šajā lietā; papildus viņa lūdz nodot lietu izskatīšanai Bezirksgericht Judenburg, pamatojoties uz regulas “15(b)(5)” pantu (10).  

30.04.2009. un

19.05.2009.

Tribunale per i Minorenni di Venezia uzklausa lietas dalībnieku pārstāvjus, māte pati personīgi neierodas; pārstāvji pauž, ka ir gatavi diskutēt par satikšanās plānu starp tēvu un bērnu, ko izveidotu tiesas nozīmēts eksperts.  

26.05.2009.  

Pēc mātes lūguma (par ko nav ticis paziņots Tribunale per i Minorenni di Venezia) Bezirksgericht Judenburg atzīst (neuzklausot tēvu) savu jurisdikciju izskatīt mātes iesniegto lūgumu par aizgādības noteikšanu “saskaņā ar regulas 15. panta 5. punktu” un lūdz Tribunale per i Minorenni di Venezia atteikties no jurisdikcijas un nodot tai tiesvedību.

26.06.2009.

Tēvs paziņo, ka ir gatavs ievērot satikšanās plānu, ja tāds tiktu izstrādāts.  

27.06.2009.

Māte paziņo, ka viņa nevēlas pieņemt izstrādājamo satikšanās plānu, norādot uz personīgām grūtībām un bažām par bērna labklājību.  

08.07.2009.

Eksperts iesniedz savu izstrādāto satikšanās plāna projektu Tribunale per i Minorenni di Venezia, kas tajā pašā dienā saņem Bezirksgericht Judenburg lūgumu nodot tiesvedību viņai.  

10.07.2009.

Tribunale per i Minorenni di Venezia noraida mātes iebildi par kompetences neesamību un atsakās nodot lietu Bezirksgericht Judenburg jurisdikcijā, argumentējot, ka nav izpildīti regulas 15. panta nosacījumi (šī situācija nav izņēmuma gadījums 1. punkta nozīmē, un nav pierādīta īpašā saikne 3. punkta nozīmē ar Austriju); tā konstatē, ka psiholoģisko ekspertīzi nav bijis iespējams pabeigt mātes nesadarbošanās dēļ; tā pieprasa nekavējošu bērna atpakaļatdošanu uz Itāliju vai nu mātes pavadībā (tādā gadījumā mātei tiktu piešķirts sociālais dzīvoklis, kā arī tiktu izveidots satikšanās plāns), vai arī [bērnam būtu jādzīvo] pie tēva, lai atjaunotu tēva un bērna attiecības, un tā izdod apliecību savam spriedumam atbilstoši regulas 42. panta 2. punktam.  

25.08.2009.  

Bezirksgericht Judenburg mātei piešķir pagaidu aizgādību, argumentējot, ka atgriešanās Itālijā apdraudētu bērna intereses. Tās spriedums tēvam tiek paziņots neiztulkots un bez norādes par tiesībām atteikties no saņemšanas.

22.09.2009.  

Tēvs, pamatojoties uz regulas 47. pantu, lūdz Bezirksgericht Leoben izpildīt Tribunale per i Minorenni di Venezia 2009. gada 10. jūlijā izdoto spriedumu par atpakaļatdošanu.

23.09.2009.  

Bezirksgericht Judenburg apstiprina, ka tās 2009. gada 25. augusta spriedums ir stājies likumīgā spēkā un ir izpildāms.

12.11.2009.  

Bezirksgericht Leoben noraida lūgumu par Tribunale per i Minorenni di Venezia sprieduma par atpakaļatdošanu izpildi, argumentējot, ka bērna atgriešanās pie tēva tam radītu psiholoģiska kaitējuma risku.

30.11.2009.  

Tēvs iesniedz apelācijas sūdzību par Bezirksgericht Leoben 2009. gada 12. novembra spriedumu.

20.01.2010.  

Landesgericht Leoben apmierina tēva apelācijas sūdzību, atsaucoties uz striktu regulas noteikumu piemērošanu.

16.02.2010.  

Māte Oberster Gerichtshof iesniedz prasību “pārskatīt” [kasācijas sūdzību] Landesgericht Leoben 2010. gada 20. janvāra spriedumu.

20.04.2010.  

Oberster Gerichtshof Tiesai uzdod piecus prejudiciālus jautājumus, lūdzot tiem piemērot steidzamības tiesvedību.

03.05.2010.  

Prejudiciālā nolēmuma lūgums tiek saņemts Tiesā.
 Tiesai uzdotie jautājumi
24.      Iesniedzējtiesa atzīst, ka saskaņā ar spriedumu lietā Rinau (11) gadījumā, ja ir izsniegta apliecība atbilstoši regulas 42. pantam, tiesai ir vienīgi jākonstatē sprieduma, kas taisīts saskaņā ar regulas 11. panta 8. punktu, izpildāmība un jāpieprasa nekavējoša bērna atpakaļatdošana. Tādējādi principā ir izslēgta Itālijas tiesas taisītā sprieduma pārbaude pēc būtības. Turklāt saskaņā ar valsts [Austrijas] procesuālo tiesību noteikumiem uz šīs tiesas teritoriālo jurisdikciju neesamību nevar atsaukties “pārskatīšanas” [kasācijas] tiesvedības ietvaros. Tomēr, pēc tās domām, atsevišķi punkti prasa padziļinātu pārbaudi.
25.      Tādējādi Oberster Gerichtshof nolēma uzdot Tiesai šādus piecus prejudiciālus jautājumus:
“1)      Vai ar “spriedumu par uzraudzību [aizgādību], kas neparedz bērna atpakaļatdošanu” regulas [..] 10. panta b) apakšpunkta iv) daļas izpratnē ir jāsaprot arī pagaidu noregulējums, ar kuru “vecāku lēmumu pieņemšanas tiesības”, konkrēti, tiesības noteikt dzīvesvietu, līdz galīgajam spriedumam par aizgādību tiek piešķirtas tam no vecākiem, kurš bērnu ir nolaupījis?
2)      Vai rīkojums par atpakaļatdošanu ietilpst regulas 11. panta 8. punkta piemērošanas jomā vienīgi tad, ja tiesa liek veikt atpakaļatdošanu, pamatojoties uz tās taisīto spriedumu par aizgādību?
3)      Ja atbilde uz 1. vai 2. jautājumu ir apstiprinoša:
a)      vai sprieduma izpildes valstī var iebilst pret tāda sprieduma izpildi, kuru izcelsmes valsts tiesa ir apstiprinājusi ar apliecību atbilstoši regulas 42. panta 2. punktam, pamatojoties uz izcelsmes valsts tiesas jurisdikcijas neesamību (pirmais jautājums) vai regulas 11. panta 8. punkta nepiemērojamību (otrais jautājums);
b)      vai arī šādā gadījumā atbildētājam izcelsmes valstī ir jālūdz anulēt apliecību, tādējādi ļaujot apturēt sprieduma izpildi sprieduma izpildes valstī, līdz izcelsmes valsts tiesas sprieduma taisīšanai?
4)      Ja atbildes uz pirmo un otro jautājumu vai trešā jautājuma a) apakšpunktu ir noliedzošas:
vai saskaņā ar regulas 47. panta 2. punktu izpildes valsts tiesas spriedums, kurš saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem uzskatāms par izpildāmu un ar kuru pagaidu aizgādība piešķirta tam no vecākiem, kurš bērnu ir nolaupījis, ir pretrunā rīkojuma par atpakaļatdošanu, kas agrāk izdots izcelsmes valstī saskaņā ar regulas 11. panta 8. punktu, izpildei, pat ja tas netraucē rīkojuma par atpakaļatdošanu, ko izpildes valsts izdevusi saskaņā ar Hāgas konvenciju, izpildi?
5)      Ja arī uz 4. jautājumu ir jāatbild noliedzoši:
a)      vai izpildes valstī var atteikt tāda sprieduma izpildi, kuru izcelsmes valsts tiesa ir apstiprinājusi ar regulas 42. panta 2. punktā paredzēto apliecību, ja, tā kā pēc šī sprieduma taisīšanas brīža apstākļi ir mainījušies, izpilde nopietni apdraudētu bērna intereses;
b)      vai arī atbildētājam ir jānorāda uz šiem jaunajiem apstākļiem izcelsmes valstī, kas nozīmētu, ka izpildes valstī var apturēt sprieduma izpildi līdz izcelsmes valsts tiesas sprieduma taisīšanai?”
 Tiesvedība Tiesā
26.      Lietai tiekot izskatītai steidzamības tiesvedībā, kas ir regulēta Tiesas Reglamenta 104.b pantā, rakstveida apsvērumus iesniedza Austrijas valdība un Eiropas Komisija, kurām vienīgajām, izņemot pamata lietas dalībniekus, bija tiesības iestāties lietā šajā stadijā. Šie paši lietas dalībnieki, kā arī Čehijas, Vācijas, Francijas, Itālijas, Latvijas, Slovēnijas un Apvienotās Karalistes valdības bija pārstāvētas 2010. gada 14. jūnija tiesas sēdē. Vecāki, lai gan viņiem bija tiesības iesniegt rakstveida apsvērumus un tikt pārstāvētiem tiesas sēdē, šīs savas tiesības šajā gadījumā neizmantoja.
 Analīze
 Ievada piezīmes
27.      Oberster Gerichtshof jautājumi lielā mērā ir radušies konflikta starp dažu regulas noteikumu gramatisku un teleoloģisku interpretāciju dēļ. Tādējādi šķiet svarīgi norādīt uz trīs pamatprincipiem, kas ir pamatā attiecīgajiem regulas noteikumiem un saskaņā ar kuriem ir jāveic ikviena to teleoloģiska interpretācija (12).
28.      Pirmkārt, regula ir balstīta uz bērna interešu pārākumu un viņa tiesību ievērošanu. Bez pienākuma katrā gadījumā ņemt vērā paša bērna intereses, šī ideja īpaši izpaužas vispārējā noteikumā, ka tieši bērna pastāvīgās dzīvesvietas tiesas ir vislabākajā situācijā, lai izlemtu jebkuru jautājumu par aizgādību vai vecāku atbildību, un kurām tādējādi principā ir jābūt jurisdikcijai šādos jautājumos. Tomēr man šķiet, ka, kaut arī tiesai, kurai ir jātaisa spriedums konkrētā lietā, ir jāņem vērā katra bērna īpašās intereses, regulas interpretācijai ir jābalstās uz aptverošāku bērna interešu jēdzienu, kas ir piemērojams vispārējā veidā.
29.      Otrkārt, regula tiecas nodrošināt, lai ikviena nelikumīga bērna aizvešana neradītu tiesiskas sekas, ja vien tai vēlāk nepiekrīt citas ieinteresētās personas. Šajā nolūkā tā paredz, no vienas puses, kvaziautomātisku mehānismu, lai nodrošinātu bērna atgriešanos bez kavēšanās, un, no otras puses, ļoti striktā veidā ierobežo iespējas nodot jurisdikciju tiesām tajā dalībvalstī, uz kuru bērns ir nelikumīgi aizvests, atļaujot bērna iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesām neņemt vērā eventuāli pieņemtu lēmumu par bērna neatdošanu atpakaļ, pamatojoties uz konvencijas 13. pantu.
30.      Tādējādi pat ierobežotajā vecāku atbildības un nelikumīgas aizvešanas jomā regula tiecas sasniegt vismaz divus mērķus – bērna pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesu jurisdikciju un bērna atpakaļatdošanu, ja viņš ir ticis nelikumīgi aizvests, uz iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas valsti –, kas var izrādīties daļēji nesavienojami gadījumā, ja aizvešana ir bijusi pirms tik ilga laika, ka bērns dalībvalstī, uz kuru viņš ir ticis aizvests, ir ieguvis jaunu pastāvīgo dzīvesvietu.
31.      Treškārt, regula pieprasa paaugstinātu valstu tiesu savstarpējo uzticēšanos, kas līdz nepieciešamajam minimumam samazina citas dalībvalsts tiesas pieņemto nolēmumu neatzīšanas iemeslus un padara šo nolēmumu atzīšanu un izpildi kvazi‑automātisku. Turklāt un tādā pašā nolūkā tā paredz sadarbības mehānismu un mudina valstu tiesas to izmantot.
32.      Pēc manām domām, ir jāizceļ vēl divi citi regulas aspekti.
33.      Pirmkārt, regulā ir ietverti vienīgi noteikumi par jurisdikciju, atzīšanu un izpildi. Tā nekādā veidā neattiecas uz jautājumiem pēc būtības. Pretēji tam, ko, kā šķiet, tiesas sēdē apgalvoja Austrijas valdība, regulas piemērošana nav vis “Eiropas integrācija uz bērna rēķina”, bet gan tā skaidri paredz noteikt tiesu, kurai ir jurisdikcija, pārrobežu gadījumos un nodrošināt, ka citas tiesas uzticas tās nolēmumiem, jo visām šīm dalībvalstu tiesām savi nolēmumi ir jāpieņem, par primārām nosakot attiecīgā bērna intereses.
34.      Otrkārt, tā paredz – un dažos gadījumos pat pieprasa –, ka tiesām un lietas dalībniekiem bērna nelikumīgas aizvešanas vai atpakaļneatdošanas gadījumos ir jārīkojas ātri (13). Ja realitātē šis rīcības ātrums netiek nodrošināts, cieš, kā to parāda aplūkojamā lieta, regulas piemērošana. It īpaši regula cenšas novērst situācijas sarežģīšanos tādēļ, ka bērnam varētu rasties jaunas saiknes ar dalībvalsti, uz kuru viņš ir nelikumīgi aizvests.
35.      Visbeidzot, ir jāņem vērā konvencijā un regulā paredzētie secīgie procedūras posmi nelikumīgas (un apstrīdētas) aizvešanas gadījumā. Vispirms, vecākam, kuram bērns ir nolaupīts, saskaņā ar konvencijas 12. pantu ir jāvēršas tās valsts tiesā, uz kuru bērns ir nelikumīgi aizvests, lai iegūtu rīkojumu par bērna atpakaļatdošanu. Šāds lūgums ir jāapmierina, izņemot, ja ir konstatējami konvencijas 13. pantā minētie atteikuma iemesli un – gadījumā, ja atteikums tiek pamatots ar šā panta b) punktu, – ja nav pierādīts, ka ir tikuši veikti piemēroti pasākumi, lai nodrošinātu bērna aizsardzību pēc viņa atpakaļatdošanas (skat. regulas 11. panta 4. punktu). Visos gadījumos, nepastāvot izņēmuma apstākļiem, spriedums ir jāpieņem sešu nedēļu laikā (regulas 11. panta 3. punkts). Gadījumā, ja tiek pieņemts spriedums par neatdošanu atpakaļ, tas ir jāpaziņo bērna iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstij un lietas dalībniekiem (principā –vecākiem) ir jādod iespēja izteikties šīs valsts kompetentajā tiesā. Attiecīgā gadījumā šī pēdējā tiesa tomēr var izdot rīkojumu par bērna atpakaļatdošanu (regulas 11. panta 8. punkts), un tās spriedums [tādā gadījumā] ir tieši izpildāms dalībvalstī, uz kuru bērns aizvests, ja tas ir apstiprināts atbilstoši regulas 42. panta noteikumiem. Tomēr tāds apstiprinājums ir iespējams vienīgi, ja tiesa ir ņēmusi vērā argumentus un apstākļus, ar kuriem ir pamatots spriedums par neatdošanu atpakaļ. Tiesai, kas nolemj par labu atpakaļatdošanai šādā gadījumā, turklāt ir jāinformē dalībvalsts, uz kuru bērns ir aizvests, iestādes par visiem pasākumiem, kas veikti nolūkā nodrošināt bērna aizsardzību pēc viņa atpakaļatdošanas.
 Par pirmo jautājumu
36.      Oberster Gerichtshof uzdod jautājumu, vai ar “spriedumu par aizgādību, kas neparedz bērna atpakaļatdošanu”, regulas 10. panta b) apakšpunkta iv) daļas izpratnē ir jāsaprot arī pagaidu noregulējums, ar kuru “vecāku lēmumu pieņemšanas tiesības”, it īpaši tiesības noteikt dzīvesvietu”, līdz galīgajam spriedumam par aizgādību tiek piešķirtas tam no vecākiem, kurš bērnu ir nolaupījis (14).
37.      Minētās tiesvedības kontekstā ir jānoskaidro, vai, taisot 2008. gada 23. maija spriedumu, Tribunale per i Minorenni di Venezia zaudēja jurisdikciju, kas tai līdz tam piemita saskaņā ar regulas 10. pantā ietverto vispārējo principu, kā tās dalībvalsts tiesa, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms viņa nelikumīgās aizvešanas. Oberster Gerichtshof uzskata, ka bērns patlaban ir ieguvis jaunu pastāvīgo dzīvesvietu Austrijā un ka, kaut arī nav izpildīts šā panta a) punkts (šajā gadījumā – tēva piekrišana), tomēr ir izpildīti pirmie divi b) punktā ietvertie nosacījumi (proti, ka bērns Austrijā ir dzīvojis ilgāk par gadu no brīža, kad tēvs uzzināja bērna atrašanās vietu, un ka bērns ir integrējies savā jaunajā vidē). Ja ir izpildīts vismaz viens no papildu nosacījumiem, kas minēti no i) līdz iv) apakšpunktam, vispārējā jurisdikcija pāriet Austrijas, bērna jaunās pastāvīgās dzīvesvietas valsts, tiesām. Oberster Gerichtshof neapspriež i) līdz iii) apakšpunktā ietvertos nosacījumus, taču uzskata, ka, ja – kā to norāda māte – Tribunale per i Minorenni di Venezia 2008. gada 23. maija spriedums ir jāuzskata par “spriedumu par aizgādību, kas neparedz bērna atpakaļatdošanu”, tad ir izpildīts iv) apakšpunkta nosacījums.
38.      Taču Oberster Gerichtshof uzskata, ka atbilstoši teleoloģiskai interpretācijai šo nosacījumu nevar uzskatīt par izpildītu – pat ja pēc gramatiskas interpretācijas aplūkojamais spriedums būtu “spriedums par aizgādību”, jo tas noteica bērna aizgādību, tiesa gan, tikai pagaidu, un nepieprasīja viņa atgriešanos, vismaz ne tūlītēju.
39.      Iesniedzējtiesas argumentācija pamatā ir šāda. Ja spriedums par pastāvīgu aizgādību nenosaka bērna atpakaļatdošanu, nav iemesla saglabāt jurisdikciju bērna iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesām. Jaunās pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesas vienmēr būs labāk spējīgas taisīt galīgos spriedumus attiecībā uz bērnu, un regulas 10. panta b) apakšpunkta i) līdz iv) daļas noteikumi ir saprotami un pamatoti. Turpretim, ja pagaidu noregulējums, ar kuru bērnam atļauj dzīvot pie bērnu nolaupījušā vecāka, vienīgi paredz izvairīties no bērna turpmākas pārvietošanas, gaidot galīgo spriedumu, gramatiska interpretācija, saskaņā ar kuru iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas tiesa zaudētu jurisdikciju, neļautu pēdējai taisīt savu galīgo spriedumu. Tomēr, ņemot vērā regulas mērķi, šai tiesai nevajadzētu zaudēt savu jurisdikciju, izņemot vienīgi, ja aizgādība tiek panākta bez rīkojuma par atpakaļatdošanu. Austrijas valdība pilnībā atbalsta šo argumentāciju.
40.      Tādā pašā nolūkā Komisija norāda uz risku, ka iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesa varētu atturēties taisīt spriedumu par pagaidu aizgādību, kas atstātu bērnu viņa jaunajā pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī un kas būtu bērna interesēs, baidoties no tā, ka tai varētu tikt atņemta jurisdikcija vēlāk taisīt galīgo spriedumu lietā. Komisija arī uzskata, ka regulas 10. pantā minētie jurisdikcijas nodošanas nosacījumi kā izņēmumi no vispārējā iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesas jurisdikcijas saglabāšanas principa drīzāk ir jāinterpretē šauri, nevis plaši.
41.      Visas tiesas sēdē pārstāvētās dalībvalstis, izņemot Slovēnijas Republiku, aizstāvēja tieši šo viedokli.
42.      Es vispārēji varu pievienoties šim viedoklim, pat ja es uzskatu, ka vajadzētu niansēt atsevišķas tā daļas un pārbaudīt dažus citus apsvērumus, kas ir pretrunīgi un nevar tikt uzreiz nešaubīgi noraidīti.
43.      Pirmkārt, es secinu, ka Oberster Gerichtshof viedoklis zināmā mērā ir balstīts uz iemesliem, kas Tribunale per i Minorenni di Venezia mudināja piešķirt mātei pagaidu aizgādību. Tomēr es atturētos sekot šādai pieejai. Principā man šķiet nevēlami interpretēt regulu, par pamatu ņemot sprieduma par individuālu aizgādību specifisko argumentāciju. Drīzāk ir jānoskaidro, vai var veikt objektīvu nošķiršanu atkarībā no tā, vai spriedums ir pagaidu vai nē. Turklāt vienmēr pastāv risks, ka vienas dalībvalsts tiesa kļūdaini interpretēs citas dalībvalsts tiesas argumentāciju (15). Tādēļ es centīšos analizēt jautājumu, ievērojot vispārīgāku pieeju.
44.      Otrkārt, es šaubos, ka šajā kontekstā bez citiem pārkārtojumiem varētu tikt piemērots princips, ka izņēmumi vai atkāpes no vispārēja principa ir jāinterpretē šauri. Tieši regulas 10. panta gadījumā, ja iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas tiesas jurisdikcijas saglabāšana atbilst vienam no regulas pamatprincipiem – proti, bērnu nolaupījušā vecāka rīcībai nepiešķirt nekādu juridisku spēku –, izņēmums atbilst citam pamatprincipam, jo tas attiecas uz jurisdikcijas noteikumu, kas “ir izveidots, ņemot vērā bērna intereses, jo īpaši tuvuma kritēriju” (16).
45.      Visbeidzot, ir jāatzīst, ka – lai arī cik vilinošs varētu šķist iesniedzējtiesas, Komisijas un nospiedoša vairākuma tiesas sēdē pārstāvēto dalībvalstu ieteiktais risinājums – atsevišķi argumenti to var apstrīdēt. Tos var rezumēt šādi.
46.      Regulas 10. panta b) apakšpunkta iv) daļa attiecas uz situāciju, kad bērns valstī, uz kuru viņš ir nelikumīgi aizvests, ir dzīvojis vismaz vienu gadu vai kad viņš ir ieguvis jaunu pastāvīgo dzīvesvietu un ir iedzīvojies savā jaunajā vidē, un kad viņa iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesas ne vien šajā laikā nav taisījušas spriedumu par bērna aizgādību, bet tās arī ir pieņēmušas, ka – protams, pagaidām, taču katrā ziņā vismaz vienu gadu, – viņa interesēs ir palikt dalībvalstī, uz kuru viņš ir aizvests. Ņemot vērā laika ritējumu, ir ļoti iespējams, ka šīm tiesām būs arvien grūtāk ievākt informāciju par bērna attiecīgā brīža situāciju un ģimenes loku (piemēram, ar psiholoģisko ekspertīžu, sociālo dienestu ziņojumu un/vai – atkarībā no bērna vecuma – tiešas izjautāšanas palīdzību). Turklāt tās atrodas dalībvalstī, ar kuru bērnam, bez šaubām, pakāpeniski zūd kontakts. Vai tādos apstākļos jurisdikcijas tiesas, kas atrodas vistuvāk bērnam, principam nevajadzētu gūt pārsvaru pār bērna iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas [valsts] tiesas jurisdikcijas saglabāšanu?
47.      Tomēr es neuzskatu, ka atbildei uz šo jautājumu jābūt apstiprinošai.
48.      Ja bērns ir ticis nelikumīgi aizvests uz citu dalībvalsti, regulas un konvencijas tūlītējais mērķis ir nodrošināt viņa ātru atgriešanos, lai neļautu bērnu nolaupījušajam vecākam gūt nekādas praktiskas vai juridiskas priekšrocības, ko viņš būtu cerējis iegūt tādā situācijā (17). Ja šis mērķis tiek īstenots efektīvi, tas arī rada nozīmīgu preventīvu iedarbību. Taču, kā tas ir redzams no Komisijas priekšlikumā (18), kas tika sniegts pirms regulas pieņemšanas, ietvertās argumentācijas, “atsevišķos gadījumos var izrādīties leģitīmi, ka situācijas, ko faktiski ir radījusi bērna nolaupīšana, tiesiskās sekas ir jurisdikcijas nodošana. Šajā nolūkā ir jārod līdzsvars starp iespēju ļaut tiesai, kas no tā laika ir tuvāk bērnam, atzīt savu jurisdikciju un nepieciešamību neļaut nolaupītājam gūt labumu no savas prettiesiskās darbības”.
49.      Tieši šis ir līdzsvars – starp diviem iepriekšminētajiem principiem (19) –, ko paredz panākt regulas 10. pants attiecībā uz, pirmkārt, vispārējo jurisdikciju aizgādības noteikšanas jautājumos un, otrkārt, ar šīs pašas regulas 11. panta 8. punkta palīdzību, kurā ir paredzēta speciālā jurisdikcija, lai pieprasītu bērna atpakaļatdošanu.
50.      Attiecībā uz nelikumīgu aizvešanu pamatprincips, kas paredz liegt bērnu nolaupījušajam vecākam gūt jebkādas priekšrocības no viņa nelikumīgās darbības, paredz iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesu jurisdikciju. Šis princips ir attiecināms ne vien uz vispārējo jurisdikciju, bet arī un a fortiori uz kompetenci izdot rīkojumu par atpakaļatdošanu.
51.      Tomēr šķiet pilnīgi saprātīgi – un arī saskanīgi ar tālāk aprakstītajiem līdzsvara meklējumiem – noteikt, kā tas ir regulas 10. panta a) apakšpunktā, ka jaunas pastāvīgas dzīvesvietas iegūšana var, ja tam piekrīt visi lietas dalībnieki, kam ir aizgādības tiesības, izraisīt jurisdikcijas nodošanu tās dalībvalsts, kur ir bērna jaunā pastāvīgā dzīvesvieta, tiesām. Šajā gadījumā jurisdikcijai, lai pieprasītu bērna atpakaļatdošanu, vairs nav jēgas.
52.      Tāpat pilnīgi saprātīgi varētu šķist arī paredzēt tādu pašu jurisdikcijas nodošanu katru reizi, kad bērns ne vien ir ieguvis jaunu pastāvīgo dzīvesvietu, bet arī ir dzīvojis jaunajā dalībvalstī vairāk par gadu un ir integrējies savā jaunajā vidē, pat bez visu personu, kam ir aizgādības tiesības, piekrišanas. Šāds risinājums ir ietverts Hāgas 1996. gada konvencijas (20) 7. pantā, kas šķiet saskaņā ar pastāvīgās dzīvesvietas tiesas jurisdikcijas principu, ievērojot bērna intereses. Tomēr, kaut arī no sagatavojošiem darbiem pirms regulas pieņemšanas ir secināms, ka vairākas delegācijas atbalstīja šo risinājumu (21), galu galā apzināti tika izvēlēta stingrāka pieeja, kas jurisdikcijas nodošanu pieļauj vienīgi četros gadījumos, kas izsmeļoši minēti regulas 10. panta b) apakšpunkta galīgajā redakcijā.
53.      Pirmie trīs no šiem gadījumiem faktiski paredz personu, kam ir aizgādības tiesības (proti, parasti vecāka, kuram bērns ir nolaupīts), klusējot izteiktu piekrišanu tiktāl, ciktāl dalībvalstī, uz kuru bērns ir nelikumīgi aizvests, nav celta nekāda bērna atpakaļatdošanas prasība vai arī tā ir tikusi atsaukta vai noraidīta tādā veidā, lai prasītājs neturpinātu tiesvedību iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī saskaņā ar regulas 11. panta 7. un 8. punktu.
54.      Ceturtais variants, kas mūs interesē šajā gadījumā, ir kad spriedums par aizgādību, ko ir taisījusi tās dalībvalsts, kurā bija bērna iepriekšējā pastāvīgā dzīvesvieta, tiesa, neparedz bērna atpakaļatdošanu. Šeit vairs nav runas par klusējot izteiktu piekrišanu jurisdikcijas nodošanai no šīs tiesas, bet gan drīzāk par spriedumu, kas atzīst, ka bērns ir ieguvis jaunu pastāvīgo dzīvesvietu citā dalībvalstī, kas rada jurisdikcijas nodošanu. Tādējādi, ja gadījumā, kad bērns maina pastāvīgo dzīvesvietu, pārbraucot no vienas dalībvalsts uz citu, jurisdikcijas nodošanai ir jānotiek automātiski saskaņā ar regulas 8. un 9. pantu, tad nelikumīgas aizvešanas gadījumā iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesai šī aizvešana ir jālegalizē, to atzīstot, lai sasniegtu to pašu rezultātu.
55.      Netiek apstrīdēts, ka tāda atzīšana tiek pausta ar spriedumu, ar ko tiek izlemts jautājums par pastāvīgo aizgādību, ja vien tiek izpildīti citi regulas 10. panta b) apakšpunktā ietvertie nosacījumi (jauna pastāvīga dzīvesvieta vairāk par gadu, integrēšanās jaunajā vidē). Atbilstoši gramatiskai interpretācijai (Slovēnijas valdība norādīja uz ļoti plašo regulas 2. panta 4. punktā minētā jēdziena “spriedums” definīciju) tas pats attiektos arī uz pagaidu noregulējumu, kas vēlāk tiktu aizstāts ar pastāvīgu galīgu spriedumu.
56.      Tomēr es neuzskatu, ka tam tā būtu jābūt. Viena gada termiņš, kas ir nosacījums jurisdikcijas nodošanai, ir ietverts visos regulas 10. panta b) apakšpunktā minētajos gadījumos, pirmajos trīs gadījumos skaidri norādot termiņu prasības par bērna atpakaļatdošanu celšanai vai saņemšanas [tiesā] apstiprinājumam. Tāpēc būtu pārsteidzoši – un nesaderīgi – ja ceturtajā gadījumā tas būtu termiņš tiesvedības noslēgumam. Tomēr tieši šāds rezultāts novestu pie pagaidu noregulējumu iekļaušanas jēdzienā “spriedums par aizgādību, kas neparedz bērna atpakaļatdošanu”. Aplūkojamajā gadījumā tiesa, kura nebija taisījusi nekādu “spriedumu par aizgādību, kas neparedz bērna [tūlītēju] atpakaļatdošanu”, saglabātu savu jurisdikciju līdz tiesvedības beigām; bet tiesa, kas pieņēmusi tādu spriedumu (kas bērna interesēs bieži var izrādīties vēlami) vienlaicīgi noteiktu termiņu sava galīgā sprieduma taisīšanai.
57.      Ja tiesā ir iesniegta prasība par bērna aizgādību un it īpaši ja šī tiesvedība notiek saistībā ar nelikumīgu aizvešanu, tai bieži ir jāsaskaras ar nopietnām grūtībām. Vecākiem piemītošā neatlaidība var vienu vai otru no viņiem mudināt izmantot visas pieejamās procedūras, lai atgūtu bērnu. Atsevišķos gadījumos vecāks var kļūdīties ceļa izvēlē, citos viņš var šos ceļus izmantot apzināti. Turklāt, tā kā vienmēr būs iesaistītas abu dalībvalstu tiesas, tiesvedība vienā dalībvalstī var kavēt tiesvedību otrā dalībvalstī un eventuāli nepietiekama komunikācija var vēl pagarināt šo kavēšanos. Tomēr visos gadījumos ir patiess apdraudējums, ka tiesvedības ilgums faktiski netiek kontrolēts iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesā.
58.      Aplūkojamais gadījums tam sniedz ilustrāciju. Vispirms, šķiet, ka Bezirksgericht Leoben ar 2008. gada 3. jūlija spriedumu, pamatojoties uz konvenciju, ir noraidījusi tēva 11 nedēļas iepriekš, 2008. gada 16. aprīlī, iesniegto atpakaļatdošanas prasību, kaut gan regulas 11. panta 3. punkts nosaka maksimālu sešu nedēļu termiņu, “ja vien nepastāv ārkārtēji apstākļi, kas padara to par neiespējamu”. Turklāt pēc šā atteikuma tā vietā, lai tieši vērstos pie Tribunale per i Minorenni di Venezia un saņemtu rīkojumu saskaņā ar regulas 11. panta 8. punktu, tēvs pārsūdzēja Austrijas tiesas taisīto spriedumu par atteikumu – divas reizes, jo pirmais atteikums tika atcelts un pēc tam tika pieņemts lēmums atteikt vēlreiz. Turklāt pat vēl pēc viņa otrās apelācijas sūdzības noraidīšanas 2009. gada 7. janvārī tēvs gaidīja trīs mēnešus, pirms celt prasību regulas 11. panta 8. punkta izpratnē (22). Visu šo laika posmu pasākumus, ko bija noteikusi Tribunale per i Minorenni di Venezia, lai varētu saņemt pietiekamu informāciju galīga sprieduma taisīšanai par bērna aizgādību (tikšanās ar tēvu, psihologa eksperta ziņojums) – pasākumus, kas tieši bija pamatā spriedumam pagaidām atstāt bērnu pie mātes Austrijā, – nevarēja sekmīgi izpildīt mātes pilnīga sadarbības trūkuma dēļ. Viena gada termiņš tādējādi beidzās, kas nekādā veidā nebija saistāms nedz ar tēva piekrišanu, nedz arī ar Tribunale per i Minorenni di Venezia bezdarbību (23).
59.      Tomēr tiesai, kurai tāds strīds ir jāizskata pirmajai, bieži vien ir jāveic tūlītēji pagaidu pasākumi, lai tiktu galā ar pašu steidzamāko, kamēr tā noskaidros visus nepieciešamos apstākļus galīga sprieduma par bērna aizgādību pieņemšanai. Tieši tas ir noticis aplūkojamajā gadījumā. Man šķiet neticami, ka likumdevējs būtu vēlējies, ka šādā situācijā jurisdikcija automātiski tiktu nodota pēc viena gada un pirmajai tiesai tā saglabātos vienīgi, ja tā nebūtu noteikusi pagaidu noregulējumu, galīgā sprieduma par aizgādību taisīšanu atliekot uz vēlāku laiku. Tas novestu pie tā, ka jurisdikcijas tiesā uzsāktas tiesvedības norise tiktu pārtraukta vienīgi tādēļ, ka tiesa bija noteikusi pagaidu noregulējumu, ko tā uzskatīja par nepieciešamu.
60.      Tieši pretēji, vienīgi, ja termiņa beigšanos papildina arī vecāka–prasītāja piekrišana – nosakot noteiktu termiņu jau uzsāktajai tiesvedībai vai izslēdzot jebkādu tālāku tiesvedību, kas varētu noslēgties ar izpildāmu rīkojumu par atpakaļatdošanu saskaņā ar regulas 11. panta 8. punktu un 42. pantu, – vai ar lietu skatošās kompetentās tiesas spriedumu, izbeidzot tiesvedību un nepieprasot bērna atpakaļatdošanu, kas, pēc manām domām, varētu pamatot jurisdikcijas nodošanu tās dalībvalsts, uz kuru bērns ir nelikumīgi aizvests, tiesām. Tādējādi visiem četriem regulas 10. panta b) apakšpunktā minētajiem gadījumiem ir vienots pamats [ietveršanai] spriedumā tieši vai netieši, kas izslēdz vēlāku vēršanos pie regulas 11. panta 8. punktā un 42. pantā ietvertā mehānisma.
61.      Tiesas sēdē tika uzdots jautājums par to, kā dalībvalsts, uz kuru bērns ir nelikumīgi aizvests, tiesa ar nepieciešamo noteiktību var noskaidrot, vai iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesas spriedumam ir pagaidu vai galīgs raksturs. Vispār spriedumi bērnu aizgādības jautājumos, ņemot vērā apstākļu izmaiņas, vienmēr ir pakļauti iespējamai pārskatīšanai, un tādējādi tiem nav tādas pašas galīguma pakāpes kā vairumam citu tiesas spriedumu (24). Turklāt dalībvalstu tiesību sistēmu procesuālo tiesību un terminoloģijas atšķirības var apgrūtināt uzdevumu nošķirt pagaidu spriedumu no galīga sprieduma.
62.      Man šķiet, ka atbilde ir jārod Francijas valdības piedāvātājā kritērijā, proti, ka spriedumu par aizgādību ir jāuzskata par pagaidu tik ilgi, kamēr tiesa nav “izsmēlusi savu tiesvedību”. Tātad ir pietiekami pārbaudīt – ja nepieciešams, ar attiecīgo centrālo iestāžu palīdzību –, vai attiecīgajā tiesvedībā vēl ir veicamas kādas darbības, bez kurām lietas izskatīšana tiesā nevar turpināties.
63.      Tādējādi es secinu, ka regulas 10. panta b) apakšpunkta iv) daļas gramatiska interpretācija ir pretrunā tās mērķiem un ka pagaidu noregulējums, ar ko aizgādības tiesības līdz galīgajam spriedumam par aizgādību tiek piešķirtas tam no vecākiem, kurš bērnu ir nolaupījis, nav “spriedums par aizgādību, kas neparedz bērna atpakaļatdošanu” šīs tiesību normas izpratnē.
 Par otro jautājumu
64.      Oberster Gerichtshof vaicā, vai rīkojums par atpakaļatdošanu ietilpst regulas 11. panta 8. punkta piemērošanas jomā vienīgi tad, ja tiesa liek veikt atpakaļatdošanu, pamatojoties uz tās pašas pasludināto spriedumu par aizgādību.
65.      Tā paskaidro, ka māte apgalvo, ka vienīgi tāds rīkojums par atpakaļatdošanu, kas izdots, pamatojoties uz spriedumu par aizgādību, ietilpst regulas 11. panta 8. punkta piemērošanas jomā. Tribunale per i Minorenni di Venezia 2009. gada 10. jūlija spriedums, kura izpildi lūdz tēvs, nav izdots, pamatojoties uz spriedumu par aizgādību, un tāpēc tas neietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā.
66.      Oberster Gerichtshof pamatoti atzīst, ka tādu interpretāciju nepamato nedz šīs tiesību normas teksts – kas bez izšķirības norāda uz “visiem turpmākiem spriedumiem, kas pieprasa bērna atpakaļatdošanu” –, nedz arī spriedums lietā Rinau (25) – kurā ir uzsvērta nākamā sprieduma pēc sprieduma par neatdošanu atpakaļ procesuālā autonomija –, taču uzskata, ka to nevar izslēgt, veicot sistēmisku un teleoloģisku interpretāciju. No vienas puses, no regulas 11. panta 7. punkta izriet, ka 6. līdz 8. punkta regulējums, kas pēdējo vārdu piešķir iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesām, ir piemērojams vienīgi, ja rīkojums par atpakaļatdošanu ir pamatos ar nolēmumu par aizgādību, kas pieprasa bērna atpakaļatdošanu. No otras puses, tāda interpretācija padarītu saderīgāku regulas 10. un 11. panta sistēmu to kopumā.
67.      Uzreiz jāprecizē, ka es ne mazākajā mērā neesmu pārliecināta, ka iesniedzējtiesas norādītajiem apsvērumiem ir jānoved pie tās rekomendētā rezultāta. Kā es paskaidroju saistībā ar pirmo jautājumu, konvencijas primārais mērķis, izņemot atsevišķus izņēmuma gadījumos, ir nodrošināt tūlītēju bērna atgriešanos, vēl pirms tiek izskatīts jautājums par aizgādību vai vecāku atbildību. regulas 11. pants paredz pastiprināt šo noteikumu arī no atpakaļatdošanas bez kavēšanās viedokļa – un nevis pēc sprieduma par aizgādību taisīšanas, kas kā tiesas process varētu izvērsties ilgs.
68.      Tomēr Oberster Gerichtshof uzskata – un šo viedokli tiesas sēdē ir aizstāvējušas arī vairākas dalībvalstis –, ka rīkojumam par atpakaļatdošanu, kas izdots, pamatojoties uz spriedumu par aizgādību, ar kuru tiek pieprasīta bērna atpakaļatdošana un kurš ir pasludināts pēc faktu noskaidrošanas un pierādījumu iegūšanas, būtu labāka pamatotības garantija, nekā spriedumam, kas pasludināts vienkāršas pagaidu noregulējuma tiesvedības ietvaros.
69.      Turklāt saskaņā ar iesniedzējtiesas domām, ja šāds pēdējā veida spriedums būtu spriedums regulas 11. panta 8. punkta izpratnē, būtu grūti saprast pantu kopumā. Tā vietā, lai prasītu, ka valsts, uz kuru bērns nelikumīgi aizvests, tiesa vispirms uzsāk atpakaļatdošanas procedūru saskaņā ar konvenciju, bērna iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas valsts tūlīt pēc nolaupīšanas varētu izdot vienkāršu rīkojumu par atpakaļatdošanu, kas varētu būt tieši izpildāms otrā dalībvalstī gluži tāpat, kā pasludināts spriedums minētā 11. panta 8. punkta izpratnē. Tādējādi procedūra saskaņā ar konvenciju, ko pieprasa šis 11. pants, būtu laika zaudēšana un tai pašai par sevi nebūtu nekādas jēgas.
70.      Attiecībā uz šīs argumentācijas pirmo daļu es atzīstu, ka procedūra, kas paredz padziļinātāku faktu pārbaudi, sniedz lielāku pamatotības garantiju. Taču regulas 11. panta 8. punktā paredzētā procedūra, ja tā tiek īstenota pareizi, sniedz, pēc manām domām, pilnībā pietiekamu garantiju. Šī procedūra attiecas uz situāciju, kad valsts, uz kuru bērns ir nelikumīgi aizvests, tiesa jau ir atteikusies pieprasīt bērna atpakaļatdošanu, pamatojoties uz vienu vai vairākiem konvencijas 13. pantā minētajiem iemesliem, un ir nosūtījusi iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesai – ar eventuālu attiecīgo centrālo iestāžu palīdzību, kas paredzēta regulas 55. panta c) punktā, – sava nolēmuma kopiju, kā arī visus saistītos dokumentus. Šī pēdējā tiesa – kas atrodas labākā situācijā, lai izvērtētu apstākļus, kādos bērns ir dzīvojis pirms aizvešanas un kādos viņš attiecīgā gadījumā dzīvos pēc atgriešanās, – savu saskaņā ar regulas 11. panta 8. punktu pasludināto spriedumu var apstiprināt saskaņā ar regulas 42. pantu vienīgi, ja tā ir ņēmusi vērā argumentus un pierādījumus, ar ko ir pamatots spriedums par neatdošanu atpakaļ (26). Tādējādi var tikt prezumēts – arī saskaņā ar regulas pamatā esošo savstarpējās uzticēšanās principu –, ka tā ir noraidījusi minētos argumentus un pierādījumus, pamatojoties uz citiem apstākļiem, par kuriem pirmajai tiesai nebija zināms.
71.      Pieeja, ko tiesas sēdē atbalstīja atsevišķas dalībvalstis, turpretim šķiet pamatota ar valsts, uz kuru bērns ir nelikumīgi aizvests, tiesu neuzticēšanos iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesu pasludinātajiem spriedumiem. Tāda pieeja ne vien ir savstarpējās uzticēšanās principa noliegums, bet tā vispār neņem vērā nenoliedzamo priekšrocību, kas rodas no divu tiesu veiktas divkāršas atpakaļatdošanas pieprasījuma pārbaudes, no kurām viena atrodas labākā situācijā, lai ņemtu vērā aktuālos apstākļus, kuros dzīvo bērns, kamēr otra atrodas labākā situācijā, lai novērtētu apstākļus, kādos viņš dzīvoja līdz šim un kādos viņš dzīvos atgriešanās gadījumā.
72.      Attiecībā uz otro argumentācijas daļu man šķiet, ka tā pamatojas uz kļūdainu ideju par konvencijas un regulas saistību. Konvencija viennozīmīgi paredz, ka bērna nolaupīšanas gadījumā, lai panāktu viņa nekavējošu atpakaļatdošanu, vispirms ir jāvēršas pie tās valsts, kurā atrodas bērns, tiesām. Tieši šīs tiesas atrodas labākā situācijā, lai pieprasītu atpakaļatdošanu efektīvākā veidā. To spriedumi tiks izpildīti tieši saskaņā ar attiecīgās valsts procesuālajām tiesībām. Vienīgi gadījumā, ja šīs tiesas uzskata, ka pastāv kāds no konvencijas 13. pantā minētajiem neatdošanas atpakaļ iemesliem – tātad vienīgi izņēmuma gadījumos –, ir jāvēršas pie jurisdikcijas tiesas iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas valstī saskaņā ar regulas 11. pantu. Tādējādi tieši šo pēdējo ir jāpārliecina, ka norādītais iemesls nav šķērslis atpakaļatdošanai, pirms ir iespējams taisīt spriedumu par neatdošanu atpakaļ saskaņā ar konvenciju.
73.      Turpretim, ja iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesas uzdevums būtu tūlīt pieprasīt bērna atpakaļatdošanu, no vienas puses, izpildes procedūra būtu – vienmēr un nevis vienīgi atsaukšanās uz regulas 11. panta 8. punktu gadījumā – apgrūtināta tādēļ, ka ir nepieciešama sadarbība starp divu dažādu dalībvalstu iestādēm, kas vairākumā gadījumu nozīmētu nepieciešamību iegūt attiecīgo dokumentu tulkojumus, un, no otras puses, iztrūktu nepieciešamā bērna interešu aizsardzība, proti, obligātā divkāršā pārbaude šaubu gadījumā attiecībā uz viņa atpakaļatdošanas pamatotību.
74.      Tāpēc man šķiet, ka regulas 11. panta sistēma, kopumā ņemta, ir pilnīgi viendabīga un nav nepieciešamības prasīt iepriekšēju spriedumu par aizgādību kā pamatu spriedumam saskaņā ar šā panta 8. punktu.
75.      Oberster Gerichtshof arī norāda, ka saskaņā ar regulas 11. panta 8. punktu pasludināts spriedums var, ja tas ir pasludināts pirms galīga sprieduma par aizgādību, kas varētu novest pie atšķirīga iznākuma, likt bērnam mainīt dzīvesvietu divas reizes. Arī uz šo apsvērumu tiesas sēdē norādīja vairākas dalībvalstis.
76.      Divkāršas aizvešanas iespējamību nevar noliegt. Taču to, pēc manām domām, gan konvencijas, gan arī regulas autori pieņem kā neizbēgamas sekas mērķim nodrošināt tūlītēju vai nekavējošu bērna atpakaļatdošanu nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas gadījumā. Šis nolūks man šķiet ļoti skaidrs attiecīgo regulas noteikumu sistēmā. Vispirms bērns atgriežas savas iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī, un tikai pēc tam tiek izlemti jautājumi par aizgādību un vecāku atbildību. Atsevišķos gadījumos tas neizbēgami nozīmēs divkāršu aizvešanu – vai pat trīskāršu aizvešanu, ņemot vērā pirmo nelikumīgo aizvešanu. Kaut gan vairākkārtēja aizvešana noteikti nav attiecīgā bērna interesēs, man šķiet, ka atbilstoši regulas (un konvencijas) garam virsroka ir jāgūst plašākai interesei nepieļaut jebkādu nolaupīšanas mēģinājumu, tam atņemot jebkādas tiesiskas vai faktiskas sekas.
77.      Turklāt procedūra ir jāaplūko sakarībā ar sasniedzamo mērķi, proti, ka bērns atgriežas tiesā, kurai ir jurisdikcija. Šī atgriešanās vienkārši ir sākotnējās nelikumīgās aizvešanas “labojums”. Tātad tiesai ar jurisdikciju jautājums par aizgādību vienmēr ir jāizskata, ņemot vērā visus šīs pārbaudes apstākļus un vismaz atsevišķus aspektus, kā, piemēram, psiholoģiskos novērojumus, sociālo dienestu ziņojumus vai attiecīgā gadījumā tiešu izvaicāšanu, kas parasti pieprasa bērna klātbūtni. Bērna interesēs nevar būt šā procesa sarežģīšana un paildzināšana, to paturot dalībvalstī, uz kuru viņš ir nelikumīgi aizvests. Visbeidzot, tiesa pieņem savu nolēmumu, pēc kura notiks vai nenotiks pēdējā aizvešana, bet kas būs pieņemts pilnīgā izpratnē par lietu.
78.      Visbeidzot, Oberster Gerichtshof ierosina, ka iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesu iespēja pieprasīt bērna atpakaļatdošanu saskaņā ar regulas 11. panta 8. punktu, par priekšnoteikumu neizvirzot spriedumu par aizgādību, būtu pretrunā savstarpējās atzīšanas principam, jo tā nozīmētu, ka citas dalībvalsts tiesas varētu atteikt atpakaļatdošanu subjektīvu iemeslu dēļ.
79.      Šis arguments mani nepārliecina. Kā es paskaidroju iepriekš, procedūra drīzāk sniedz divkāršas pārbaudes garantiju šaubu gadījumā attiecībā uz bērna atpakaļatdošanas pieprasījuma pamatotību un pieprasa izsvērtu argumentāciju ikvienam spriedumam par atpakaļatdošanu regulas 11. panta 8. punkta izpratnē. Tas man nemaz nešķiet neatbilstoši savstarpējās atzīšanas principam, kas ir regulas pamatā un kas – tieši pretēji – pieprasa dalībvalsts tiesai nepiedēvēt subjektīvas slēptas domas citas dalībvalsts tiesai, bet gan uzskatīt viņas spriedumus par tikpat objektīvi pamatotiem kā šīs pašas valsts tiesās pasludinātos.
80.      Tāpēc es uzskatu, ka nekas regulas tekstā vai struktūrā neierobežo iespēju pieprasīt bērna atpakaļatdošanu saskaņā ar regulas 11. panta 8. punktu gadījumā, kad tā pati tiesa jau ir pasludinājusi spriedumu par aizgādību.
 Par trešo jautājumu
81.      Gadījumā, ja atbilde uz pirmo vai otro jautājumu ir apstiprinoša, Oberster Gerichtshof jautā, vai sprieduma izpildes valstī var iebilst pret tāda sprieduma izpildi, kuru izcelsmes valsts tiesa ir apstiprinājusi ar apliecību atbilstoši regulas 42. panta 2. punktam, pamatojoties uz izcelsmes valsts tiesas jurisdikcijas neesamību (pirmais jautājums) vai regulas 11. panta 8. punkta nepiemērojamību (otrais jautājums), vai arī tomēr šādā gadījumā atbildētājam izcelsmes valstī ir jālūdz anulēt apliecība, kas sprieduma izpildes valstī ļautu apturēt sprieduma izpildi līdz izcelsmes valsts tiesas sprieduma pasludināšanai.
82.      Tiktāl, ciktāl es iesaku atbildēt noliedzoši uz pirmajiem diviem jautājumiem, trešais jautājums nav aktuāls. Tomēr es to analizēšu, ņemot vērā iespēju, ka Tiesa uz pirmo vai otro jautājumu varētu atbildēt apstiprinoši, un ievērojot šim jautājumam piemītošo vispārējo interesi noskaidrot robežas iespējai iebilst pret tāda sprieduma izpildi, kas apliecināts saskaņā ar regulas 42. panta 2. punktu.
83.      Oberster Gerichtshof norāda, ka, tā kā Tribunale per i Minorenni di Venezia ir izdevusi apliecību saskaņā ar regulas 42. pantu, Austrijas tiesas nevar pārbaudīt tās spriedumu pēc būtības. Tomēr nav izslēgts, ka šīs tiesas varētu pārbaudīt minēto spriedumu, ja tas būtu taisīts, pamatojoties uz regulas 11. panta 8. punktu. Ņemot vērā, ka saskaņā ar šīs pēdējās 40. pantu regulas 4. iedaļa attiecas uz “bērna atpakaļatdošanu, kas noteikta spriedumā, kurš pieņemts atbilstoši 11. panta 8. punktam”, regulas 42. panta 1. punkts nebūtu piemērojams un obligāta iedarbība apliecībai būtu vienīgi tad, ja pastāvētu šāds spriedums – kas tā nebūtu gadījumā, ja atbilde uz vienu vai otru no pirmajiem diviem jautājumiem būtu apstiprinoša.
84.      Joprojām pēc iesniedzējtiesas domām, tā kā minētajai apliecībai ir jānodrošina tūlītēja izpilde, vairs neveicot pārbaudi pēc būtības, tad vienīgi izcelsmes valsts tiesa varētu konstatēt, ka tā ir izdota nepamatoti. Tomēr regulas 43. pants paredz vienīgi apliecības “koriģēšanu”. Turpretim Regulas Nr. 805/2004 (27) 10. pants – visjaunākā tiesību norma, kas regulē analogu problēmu, – paredz, ka Eiropas izpildes rīkojuma apliecība pēc izcelsmes valsts tiesai adresēta pieprasījuma ir pamats [apliecības] anulēšanai, ja ir skaidrs, ka tā ir izdota nepamatoti. Tā kā Eiropas likumdevējs noteikti nav vēlējies paredzēt zemāku tiesisko aizsardzību, lai nodrošinātu bērna atgriešanos, salīdzinot ar neapstrīdēta prasījuma izpildi, tam pašam Oberster Gerichtshof ieskatā vajadzētu attiekties uz aplūkojamā gadījumā paredzēto apliecību. Šajā gadījumā pēc analoģijas vajadzētu piemērot arī Regulas Nr. 805/2004 23. pantu (28), lai apturētu izpildi līdz brīdim, kad izcelsmes tiesa būs pieņēmusi nolēmumu par prasību koriģēt apliecību vai anulēt to.
85.      Tādējādi iesniedzējtiesas argumentācija lielā mērā ir balstīta uz salīdzinājumu ar Regulu Nr. 805/2004, kas ir pieņemta mazāk nekā piecus mēnešus pēc regulas, abu regulu sagatavošanas darbiem Eiropas Savienības Padomē noritot lielā mērā vienlaicīgi. Tādējādi, pēc manām domām, būtu pārsteidzoši, ka būtiska atšķirība starp abiem tiesību aktiem (anulēšana vienīgi materiālo tiesību normu būtiska pārkāpuma dēļ saskaņā ar regulu un anulēšana gadījumā, ja apliecība ir izdota nepamatoti, saskaņā ar Regulu Nr. 805/2004) nenozīmētu, ka likumdevējs ir velējies šos gadījumus nošķirt. Turklāt no minētajiem sagatavošanas darbiem izriet, ka abos gadījumos pirms nonākšanas līdz pašreizējiem atšķirīgajiem tekstiem tika apspriesti dažādi varianti (29).
86.      Tāpēc man šķiet, ka pirmo no šīm regulām nevar mēģināt interpretēt saskaņā ar otro, vēl jo vairāk tāpēc, ka, lai arī tās abas attiecas uz vispārējo tiesu iestāžu sadarbības civillietās jomu, precīzas to regulētās jomas ir stipri atšķirīgas un obligāti nepieprasa salīdzināmas pieejas. Vispār nav nekā kopīga starp interesēm nodrošināt bērna atgriešanos nelikumīgas aizvešanas gadījumā un interesēm izpildīt neapstrīdētu prasījumu. Es turklāt norādu, ka ar šīm tiesību normām regulētās situācijas atšķiras arī ar to, ka regulas ietvaros runa ir par konfliktu un tātad domstarpībām, kas jau vismaz divām tiesām ir zināmas un ko tās ir ņēmušas vērā, kamēr Regulas Nr. 805/2004 ietvaros prasība anulēt apliecību šķietami neapstrīdētu prasījumu pārvērš vismaz daļēji apstrīdētā prasījumā, kas var pamatot izpildes tiesas, kura pirms tam nebija izskatījusi šo prasījumu, izdarīto apturēšanu.
87.      Ņemot vērā iepriekš minēto, ir skaidrs, ka rodas jautājums par to, kādas iespējas pastāv, ja šķiet, ka regulas 42. pantā paredzētā veida apliecība ir izdota nepamatoti. Ja interese panākt tūlītēju bērna, kurš ir ticis nelikumīgi aizvests, atpakaļatdošanu un saskaņā ar regulas 11. pantā paredzēto procedūru nodrošināt vienkāršu un ātru šo atpakaļatdošanu nosakošo spriedumu izpildi ir pretrunā iespējamībai apstrīdēt minētajā 42. pantā paredzēto apliecību, vienmēr ir iespējams, ka tiesa tādu apliecību izdod, kļūdaini uzskatot, ka tā ir tiesīga to darīt, lai gan patiesībā nav izpildīti visi nepieciešamie nosacījumi, lai taisītu spriedumu, pamatojoties uz regulas 11. panta 8. punktu.
88.      Tiesas sēdē tika minēts piemērs – iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesa pieprasa bērna atpakaļatdošanu situācijā, kad pirms tam dalībvalstī, uz kuru [bērns] ir nelikumīgi aizvests, nav pasludināts spriedums par neatdošanu atpakaļ, piemērojot konvencijas 13. pantu, un apliecina savu rīkojumu saskaņā ar regulas 42. pantu. Attiecīgā tiesa tādējādi šajos apstākļos, protams, būs tiesīga taisīt spriedumu par bērna atpakaļatdošanu, bet šajā gadījumā runa nebūs par spriedumu regulas 11. panta 8. punkta izpratnē. Tādēļ tāda sprieduma apliecināšana saskaņā ar minēto 42. pantu nav paredzēta (30), un apliecība tādējādi būtu izdota nepamatoti.
89.      Nav īpaši ticams, ka likumdevējs būtu vēlējies izslēgt jebkādu iespēju novērst šāda veida kļūdu, kas noteikti neatbilst vienīgi regulas preambulas 24. apsvērumā minētajai koriģēšanas iespējai, proti, “ja apliecība neprecīzi atspoguļo spriedumu”.
90.      Šo problemātiku es jau aplūkoju manā viedoklī lietā Rinau (31), kā arī ne tik sen un mazliet atšķirīgā kontekstā manos secinājumos lietā Purrucker (32). Šeit es vienīgi rezumēšu viedokli, pie kāda es nonācu šajā sakarā, atsaucoties uz notikumiem abās iepriekšminētajās lietās.
91.      Regula skaidri aizliedz jebkādu izdotas apliecības pārsūdzēšanu. Turpretim tā neaizliedz pārsūdzēt apliecinātu spriedumu. Ja kāds lietas dalībnieks uzskata, ka nav izpildīti visi nepieciešamie priekšnoteikumi, lai attiecīgā tiesa varētu pasludināt šo spriedumu, tam ir jābūt iespējai apstrīdēt šīs tiesas jurisdikciju šajā pašā tiesā – ko māte šķiet izdarījusi aplūkojamajā lietā –, eventuāli, iesniedzot apelācijas sūdzību augstākā tiesā. Ja valsts tiesības nepieļauj pārsūdzības šādos gadījumos, tiesai saskaņā ar ESDL 267. panta trešo daļu ir jāvēršas Tiesā. Ikvienas pārsūdzības vai lietas izskatīšanas Tiesā skatīšanai ir jānotiek cik vien iespējams ātri.
92.      Tāds secinājums ir atbilde uz iesniedzējtiesas trešā jautājuma pirmo daļu, bet tiesa sava jautājuma otrajā daļā arī jautā, vai gadījumā, ja ir apliecināts spriedums, bet tiek apstrīdēta apliecības pamatotība, attiecīgā tiesa var apturēt sprieduma izpildi, lai atļautu eventuālu apliecības anulēšanu.
93.      Es norādu, ka aplūkojamā gadījumā nekas nedz spriedumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, nedz arī citos Tiesai iesniegtajos dokumentos neliecina, ka māte ar Itālijā iesniegto apelācijas sūdzību par 2009. gada 10. jūlija spriedumu, kura izpildi Austrijā pieprasa tēvs, būtu apstrīdējusi Tribunale per i Minorenni di Venezia jurisdikciju.
94.      Tādos apstākļos man šķiet pilnīgi izslēgts, ka Austrijas tiesas varētu apturēt šā sprieduma izpildi, lai dotu mātei iespēju iesniegt pārsūdzību. Šo tiesu pašu kompetencē nav izskatīt apelācijas sūdzību, un, tā kā tiesā ar jurisdikciju nav iesniegta nekāda apelācijas sūdzība, nekas regulas tekstā vai mērķos nepamato tāda sprieduma izpildes aizkavēšanu, kura mērķis ir panākt tūlītēju bērna atpakaļatdošanu.
95.      Vai būtu citādi, ja māte jau būtu cēlusi tādu prasību, vēl pirms tēvs lūdza izpildīt spriedumu Austrijā? Šādos apstākļos sprieduma izpildes apturēšana varētu būt pamatotāka, jo izpildes valsts tiesai būtu reāla, nevis hipotētiska neskaidrība par strīdīgā sprieduma izpildāmību. Tādējādi tā varētu izvairīties no nepamatotas bērna aizvešanas, kam varētu sekot vai nu jauna aizvešana, vai arī nepamatota bērna aizturēšana izcelsmes dalībvalstī.
96.      Es tomēr neesmu pārliecināta, ka regula pieļauj tādu apturēšanu. Regula to ne vien neparedz tieši, bet, starp citu, no šīs regulas noteikuma, kas atļauj apturēt prasības pieteikuma, ar ko ir pārsūdzēta sprieduma par vecāku atbildības īstenošanu izpildāmība (33), izskatīšanu, var noprast, ka šis izlaidums ir pieļauts apzināti – šo nolūku, starp citu, apstiprina tas, ka 43. un 44. panta pašreizējā redakcija tika pamatīgi apspriesta regulas izstrādes gaitā (34), taču netika pieņemta neviena tiesību norma, kas atļautu izpildes apturēšanu.
97.      Tomēr tāpat kā secinājuma, pie kāda es nonācu attiecībā uz iespēju apstrīdēt spriedumu (35), gadījumā man šķiet skaidrs, ka vecākam, kurš apstrīd spriedumu izcelsmes dalībvalstī, tāpat ir jābūt iespējai šajā pašā dalībvalstī prasīt sprieduma izpildes apturēšanu, kuru izpildes dalībvalsts tiesām būtu jāņem vērā.
98.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es nonāku pie secinājuma, ka Tiesai uz Oberster Gerichtshof trešo jautājumu vajadzētu atbildēt tā, ka gadījumā, ja dalībvalsts tiesas spriedums, kas apliecināts saskaņā ar regulas 42. panta 2. punktu, tiek pārsūdzēts izcelsmes tiesas jurisdikcijas neesamības vai regulas 11. panta 8. punkta nepiemērojamības dēļ, vienīgā pārsūdzības iespēja ir šīs dalībvalsts tiesās pārsūdzēt pašu spriedumu (un nevis apliecību). Izpildes dalībvalsts tiesas nevar atteikt vai apturēt sprieduma izpildi.
 Par ceturto jautājumu
99.      Gadījumā, ja atbildes uz pirmo vai otro prejudiciālo jautājumu, vai uz trešā jautājuma pirmo daļu ir noliedzošas, Oberster Gerichtshof vaicā, vai saskaņā ar regulas 47. panta 2. punktu izpildes valsts tiesas spriedums, ar kuru pagaidu aizgādība piešķirta vecākam, kurš bērnu ir nolaupījis, un kas saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem uzskatāms par izpildāmu, ir šķērslis, lai izpildītu rīkojumu par atpakaļatdošanu, kas agrāk izdots izcelsmes valstī saskaņā ar regulas 11. panta 8. punktu, pat ja tas netraucē rīkojuma par atpakaļatdošanu, ko izpildes valsts izdevusi saskaņā ar konvenciju, izpildi.
100. Pirms ķeršanās klāt šim jautājumam, kas tiesvedības pamata lietā ietvaros attiecas uz Bezirksgericht Judenburg 2009. gada 25. augusta rīkojuma ietekmi, man šķiet noderīgi pārbaudīt nosacījumus, kādos šī tiesa saskatīja savu jurisdikciju pieņemt minēto lēmumu.
101. No Tribunale per i Minorenni di Venezia 2009. gada 10. jūlija sprieduma izriet, ka māte sākotnēji lūdza Itālijas tiesu nodot lietu Austrijas tiesām, pamatojoties uz regulas 15. pantu (36). Šis lūgums tika noraidīts, pamatojoties uz to, ka, pirmkārt, situācija nebija izņēmuma, bet gan attiecās uz parastu tiesvedību starp vecākiem par viņu bērna aizgādību (lai gan 15. pants ir piemērojams “izņēmuma kārtā”), un, otrkārt, ka bērnam nebija “īpašas saiknes” ar Austriju minētā 15. panta 3. punktā ietvertās definīcijas nozīmē.
102. Šis spriedums ir Tribunale per i Minorenni di Venezia kompetencē, un pašreizējā lūgumā sniegt prejudiciālo nolēmumu tas netiek aplūkots. Tomēr tas izraisa dažas piezīmes no manas puses.
103. Pirmkārt, man nešķiet pareizi izslēgt regulas 15. panta piemērošanu, pamatojoties uz to, ka procedūra attiecas uz parastu tiesvedību starp vecākiem par viņu bērna aizgādību. Ievadvārdi “izņēmuma kārtā”, pēc manām domām, nepieprasa, ka, lai varētu piemērot šo tiesību normu, situācijai ir jābūt izņēmuma. Drīzāk tie ļauj tiesai ar jurisdikciju atkāpties no vispārējiem noteikumiem par jurisdikciju un nodot lietu vai lietas daļu tiesai citā dalībvalstī, ar kuru bērnam ir īpaša saikne, ja tā uzskata, ka šī pēdējā tiesa atrodas labākā situācijā lietas izlemšanai un ka nodošana būs bērna interesēs – šādam gadījumam principā jābūt izņēmuma.
104. Otrkārt, man pretēji tam, kā savā argumentācijā pauž Tribunale per i Minorenni di Venezia, šķiet, ka aplūkojamā gadījumā tomēr bija izpildīti vairāki no regulas 15. panta 3. punkta alternatīvajiem kritērijiem (ja no tiem izpildītos vismaz viens, būtu pietiekami, lai konstatētu “īpašu saikni”). Ir skaidrs, ka bērnam papildus Itālijas pilsonībai bija arī Austrijas pilsonība, kas atbilst šīs tiesību normas c) punktā ietvertajam nosacījumam, kas nav ierobežots ar vienu vienīgu pilsonību. Turklāt lietas nodošanas lūguma atteikuma brīdī šķita skaidrs, ka māte bija ieguvusi pastāvīgo dzīvesvietu Austrijā, kas atbilst d) punktā ietvertajam nosacījumam (37).
105. Ņemot vērā minēto un pat ja Tribunale per i Minorenni di Venezia argumentāciju dažos aspektos var uzskatīt par vāju, ir skaidrs, ka nekas regulas 15. pantā nevarēja likt šai tiesai secināt, ka Bezirksgericht Judenburg atrodas labākā situācijā tiesas spriešanai un ka lietas nodošana būtu bijusi bērna interesēs, un tādējādi atteikties no jurisdikcijas par labu Austrijas tiesai. Es arī norādu, ka Tiesa nebija informēta par eventuālu mātes apelācijas sūdzību par nodošanas atteikumu, kas būtu viņas normālais nākamais solis, ja viņa iebilstu pret Tribunale per i Minorenni di Venezia argumentāciju.
106. Turklāt no sprieduma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka māte, nesagaidot tās prasības izskatīšanu Tribunale per i Minorenni di Venezia, ar prasību par aizgādības noteikšanu vērsās tieši pie Bezirksgericht Judenburg. Šī tiesa 2009. gada 26. maijā atzina savu jurisdikciju “saskaņā ar regulas 15. panta 5. punktu” un lūdza Itālijas tiesu nodot tai lietu. Šķiet, ka tieši pamatojoties uz šo jurisdikcijas paziņojumu Bezirksgericht Judenburg pasludināja 2009. gada 25. maija spriedumu, ar ko pagaidu aizgādība tika piešķirta mātei un par ko Oberster Gerichtshof jautā, vai tas varēja būt šķērslis Tribunale per i Minorenni di Venezia 2009. gada 10. jūlija rīkojuma par atpakaļatdošanu izpildei.
107. Mūsu rīcībā nav šā 2009. gada 26. maija sprieduma teksta, bet Oberster Gerichtshof īss tā sniegtais kopsavilkums, šķiet, norāda, ka Bezirksgericht Judenburg savu jurisdikciju ir atzinusi regulas 15. panta nepareizas izpratnes dēļ. Šis pants vispār neļauj tiesai atzīt savu jurisdikciju pēc savas iniciatīvas. No regulas 15. panta 5. punkta skaidri izriet, ka tādas jurisdikcijas (38) priekšnosacījums ir prasības iesniegšana tiesā “saskaņā ar 1. punkta a) apakšpunktu vai 1. punkta b) apakšpunktu” – tātad pēc tiešas vai netiešas kompetentās tiesas iniciatīvas, kas aptur tiesvedību un aicina lietas dalībniekus iesniegt prasību citas dalībvalsts tiesā vai pati lūdz citas dalībvalsts tiesu pieņemt jurisdikciju. Citas dalībvalsts, ar ko bērnam ir īpaša saikne, tiesas lūgums nodot lietu, protams, ir iespējams saskaņā ar 2. punkta c) apakšpunktu (39); bet šā lūguma turpmāka virzība ir atkarīga no tiesas, kurai ir jurisdikcija pēc būtības – tātad no (iepriekšējās) pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesas.
108. Tādējādi Bezirksgericht Judenburg jurisdikcija pasludināt 2009. gada 25. augusta spriedumu šķiet apšaubāma. Ja saskaņā ar regulas 10. panta b) apakšpunkta iv) daļu Tribunale per i Minorenni di Venezia šajā brīdī bija zaudējusi savu jurisdikciju (uz šo jautājumu es ierosinu atbildēt noliedzoši), ir ticami, ka Bezirksgericht Judenburg bija ieguvusi jurisdikciju, piemērojot minētās regulas 8. pantā noteikto parasto kārtību. Turpretim tā nevarēja iegūt jurisdikciju, pamatojoties uz 15. pantu, jo Tribunale per i Minorenni di Venezia nebija izrādījusi nekādu iniciatīvu šajā sakarā (40).
109. Savā nolēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu Oberster Gerichtshof piemin atsevišķus iemeslus, kuru dēļ Bezirksgericht Judenburg izdotā apliecība par to, ka tās 2009. gada 25. augusta spriedums bija stājies likumīgā spēkā un bija izpildāms, varētu būt izdota nepamatoti, it īpaši eventuālu sprieduma paziņošanas trūkumu dēļ. Taču tā precizē, ka apliecība ir saistoša visām citām Austrijas tiesām un attiecīgā gadījumā to varētu anulēt vienīgi pati Bezirksgericht Judenburg pēc attiecīga lūguma vai pēc savas iniciatīvas. Oberster Gerichtshof nepieļauj iespēju, ka Bezirksgericht Judenburg savu jurisdikciju būtu pasludinājusi kļūdaini, un tātad nenorāda, vai eventuāla jurisdikcijas neesamība arī nav pakļauta tās kontrolei. Katrā ziņā man šķiet, ka jurisdikcijas pasludināšanai saskaņā ar Regulas 15. pantu vajadzētu būt pakļautai Austrijas tiesu sistēmas kontrolei.
110. Ievērojot šos pēdējos apsvērumus, kurus Oberster Gerichtshof attiecīgā gadījumā bija jāņem vērā, es analizēšu ceturto prejudiciālo jautājumu, uzskatot, kā to dara pati Oberster Gerichtshof, ka Bezirksgericht Judenburg 2009. gada 25. augusta spriedums, ar ko pagaidu aizgādība tika piešķirta mātei, ir izpildāms.
111. Iesniedzējtiesa paskaidro, ka, ja aizgādības tiesību jomā izpildāms spriedums, kas ir nesavienojams ar iepriekš pasludinātu spriedumu, principā kavē šā pēdējā izpildi – kas ir tieši paredzēts regulas 47. panta 2. punkta otrajā daļā –, tas ne vienmēr tā ir arī valsts tiesībās. Oberster Gerichtshof pati nesen ir nospriedusi, ka Austrijā saskaņā ar konvenciju izdots rīkojums par atpakaļatdošanu ir jāizpilda, pat ja tas ir pretrunā vēlāk pieņemtam citas Austrijas tiesas pagaidu noregulējumam par aizgādību, jo konvencijas 17. pants noteic, ka vienīgi fakts, ka spriedums par aizgādību ir ticis izdots pieprasītajā valstī, nevar būt pamats bērna atpakaļatdošanas atteikumam. Ja saskaņā ar regulas 47. panta 2. punktu pret citā valstī izdotu rīkojumu par atpakaļatdošanu ir jāattiecas tāpat kā pret valsts tiesas spriedumu, pagaidu noregulējums, kas piešķir aizgādību, nevar aizkavēt tā izpildi.
112. Savā jautājumā Oberster Gerichtshof pieņem, ka regulas 47. panta 2. punkta otrā daļa (“spriedumu, kas ir apstiprināts saskaņā ar [..] 42. panta 1. punktu, nevar izpildīt, ja tas ir pretrunā ar sekojošu izpildāmu spriedumu”) attiecas uz jebkuru izpildāmu spriedumu, kas pasludināts iepriekš, tajā skaitā arī izpildes valstī. Komisija iebilst šādai interpretācijai, norādot, ka tā ir pretrunā likumdevēja regulas 11. panta 8. punktā paredzētajam mehānismam, kas pēdējo vārdu par bērna atpakaļatdošanu piešķir iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesām. Regulas 47. panta 2. punkta otrās daļas nozīme ir precizēt, ka agrāks izcelsmes dalībvalsts tiesas spriedums var padarīt spriedumu par atpakaļatdošanu, kas taisīts saskaņā ar 11. panta 8. punktu, par spēkā neesošu, kas līdz ar to nav jāizpilda.
113. Lai gan tiesību normas teksts neparedz Komisijas piedāvāto precizējumu, es pievienojos šim viedoklim. Līdztekus tās norādītajiem argumentiem – un ir skaidrs, ka regulas 11. panta 8. punktam nebūtu jēgas, ja tajā minētais spriedums varētu tikt aizstāts ar vēlāku tās tiesas spriedumu, kura jau ir pasludinājusi spriedumu par neatdošanu atpakaļ, piemērojot konvencijas 13. pantu, – ir skaidrs, ka “vēlāk pieņemts izpildāms spriedums” var būt vienīgi tiesas ar jurisdikciju spriedums. Tomēr hipotētiski, ja ir runa par spriedumu vecāku atbildības jomā, jurisdikcija ir tās dalībvalsts, kurā ir pasludināts spriedums saskaņā ar regulas 11. panta 8. punktu, tiesām un nevis tās dalībvalsts, kurā nelikumīgi atrodas bērns, tiesām.
114. Tiesas sēdē tika uzdots jautājums, kāpēc, ja regulas 47. panta 2. punkta otrā daļa ir piemērojama vienīgi izcelsmes dalībvalstī apliecināta sprieduma atcelšanas gadījumā, likumdevējs to nav tieši paredzējis, bet ir izvēlējies jēdzienu “pretrunā”, ko varētu piemērot arī izpildes dalībvalstī vēlāk pasludināta sprieduma gadījumā. Man tomēr šķiet, ka arī uz šo jautājumu ir sniegta apmierinoša atbilde. Pat ja tiek izslēgta iespēja, ka izpildes valsts tiesa, vienkārši taisot pretēju spriedumu, varētu padarīt neiedarbīgu spriedumu, kam saskaņā ar regulas 11. panta 8. punktu vajadzētu būt pēdējam vārdam par bērna atpakaļatdošanu, var būt vēl citi rīkojumam par atpakaļatdošanu pretrunā esoši spriedumu veidi – piemēram, ja atpakaļatdošanu norīko pie vecāka, kurš starplaikā ir ticis sodīts ar cietumsodu. Tāpat ir jāņem vērā, ka regulas 47. pants attiecas arī uz saskaņā ar tās 41. pantu apliecinātiem spriedumiem, kas attiecas uz saskarsmes tiesībām un kas tādējādi var tikt skarti ar vēlākiem dažādiem citu spriedumu rīkojumiem.
115. Katrā ziņā, regula pēc iespējas ir jāinterpretē saskaņā ar konvenciju un nekad ne tādā veidā, ka plašo lēmumu pieņemšanas pilnvaru, kuras ir piešķirtas iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesām saskaņā ar regulas 11. panta 8. punktu un saskaņā ar tās 42. pantā noteikto apliecināšanas sistēmu, apmērs faktiski sašaurinātos salīdzinājumā ar konvencijas 17. pantā ietverto noteikumu, kas it īpaši noteic, ka tikai tas, ka spriedums par aizgādību ir pasludināts pieprasītajā valstī, nevar būt par pamatu atteikt bērna atpakaļatdošanu, bet ka šīs valsts iestādēm ir jāņem vērā tāda sprieduma argumentācija.
 Par piekto jautājumu
116. Visbeidzot, gadījumā, ja atbilde uz ceturto jautājumu ir noliedzoša, Oberster Gerichtshof jautā, vai izpildes valstī var atteikt tāda sprieduma izpildi, kuru izcelsmes valsts tiesa ir apstiprinājusi ar regulas 42. panta 2. punktā paredzēto apliecību, ja tā izpilde nopietni apdraudētu bērna intereses, jo kopš šī sprieduma pasludināšanas brīža būtu mainījušies apstākļi, vai tomēr atbildētājam ir jānorāda uz šiem jaunajiem apstākļiem izcelsmes valstī un vai izpildes valstī var apturēt sprieduma izpildi līdz izcelsmes valsts tiesas sprieduma pasludināšanai.
117. Iesniedzējtiesa paskaidro, ka māte acīmredzot atteicās doties uz Itāliju ar bērnu un viņu nevar piespiest to darīt. Tādā veidā rīkojuma par atpakaļatdošanu izpilde atšķirtu bērnu no mātes, lai to atdotu tēvam. Saskaņā ar regulas 47. panta 2. punktu šī izpilde būtu jāveic saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā tad, ja spriedums būtu pasludināts Austrijā. Taču saskaņā ar Austrijas tiesu judikatūru Austrijā saskaņā ar konvenciju izdots rīkojumus par atpakaļatdošanu nevarētu tikt izpildīts, ja situācijas izmaiņas radītu nopietnu fiziska vai psiholoģiska kaitējuma risku bērnam, kas tā varētu būt gadījumā, ja viņš ilgstoši ir dzīvojis izpildes valstī.
118. Aplūkojamā gadījumā bērns Itālijā bija dzīvojis nedaudz ilgāk par gadu, un Tribunale per i Minorenni di Venezia rīkojumu par atpakaļatdošanu izdeva pusotru gadu pēc bērna nelikumīgās aizvešanas uz Austriju. Deviņu mēnešu laikā pēc šā rīkojuma izdošanas starp tēvu un bērnu nebija nekādu kontaktu un iepriekšējo 18 mēnešu laikā kontaktēšanās izpaudās vienīgi kā satikšanās. Tādējādi bērns divas trešdaļas no savas dzīves bija pavadījis atšķirti no sava tēva. Iesniedzējtiesa uzskata, ka nevar tikt izslēgts, ka bērna atņemšana mātei, lai viņu atdotu tēvam, varētu nopietni apdraudēt tā psiholoģisko attīstību un ka, lai gan mātes attieksme ir kritizējama, tā nav pamats pakļaut bērnu tādam apdraudējumam.
119. Tādējādi ir iespējams, ka tāds Austrijā izdots rīkojums par atpakaļatdošanu nebūtu izpildāms. Tā kā regulas 47. pants pieprasa tādu pašu attieksmi kā pret izpildes valstī pasludinātiem spriedumiem, tam pašam vajadzētu attiekties arī uz Tribunale per i Minorenni di Venezia spriedumu.
120. Taču saskaņā ar attiecīgo tiesību normu jēgu un mērķi Tribunale per i Minorenni di Venezia būtu jāizvērtē, vai situācija ir mainījusies. Šeit nav runas par izpildi šaurākā izpratnē, bet gan par rīkojuma par atpakaļatdošanu pamatojumu pēc būtības. Saskaņā ar šo viedokli mātei būtu jāceļ prasība Tribunale per i Minorenni di Venezia atcelt spriedumu. Līdz [šīs prasības] izskatīšanai būtu pieļaujams apturēt sprieduma izpildi Austrijā.
121. Šajā sakarā Austrijas valdība norāda, ka saskaņā ar regulas 47. panta 1. punktu izpildes procedūru reglamentē izpildes dalībvalsts tiesības. Būtu jāņem vērā visi izpildes šķēršļi, kas izriet no šīm tiesībām. Aplūkojamā gadījumā šie šķēršļi ietvertu visus vēlāk iestājušos apstākļus, kas varētu apdraudēt bērna intereses. Ja izcelsmes valsts tiesai būtu pienākums pārbaudīt tādu šķērsli, tas novestu pie dažādu šķēršļu pārbaudes nodalīšanas un pie paralēlas divu valstu tiesu jurisdikcijas, kas neveicinātu nedz savstarpējo uzticēšanos, nedz arī bērna intereses, kam ir jābūt augstākajam kritērijam. Visbeidzot, izpildes valsts tiesu jurisdikcija atbilstu regulas struktūrai. Saskaņā ar tuvuma kritēriju tās valsts, kurā atrodas bērns, iestādes vislabāk varētu novērtēt, vai kopš sprieduma pasludināšanas ir mainījusies situācija.
122. Turpretim Komisija uzskata, ka regulas 47. panta 2. punkts ir jāinterpretē, ņemot vērā ātras bērna atpakaļatdošanas principu un no tā izrietošo kompetenču sadales principu. Tā kā galīgā saistošā sprieduma par atpakaļatdošanu taisīšana ir iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesas ziņā, izpildes dalībvalsts tiesas spriedumam ir jānosaka vienīgi izpildes nosacījumi. Tādējādi regulas 47. panta 2. punkta pirmā daļa nozīmē, ka izpildes valsts formas prasības – piemēram, attiecībā uz termiņiem, kompetentajiem dienestiem un sankciju kārtību – ir piemērojamas pašai izpildei, kamēr izcelsmes valsts tiesai vienīgajai ir jurisdikcija lemt par iebildumiem pēc būtības par izpildraksta pareizību – piemēram, izlemt, vai ir jāaptur sprieduma izpilde, jo situācija ir mainījusies kopš izpildraksta izdošanas un tā izpilde vairs nebūtu bērna interesēs.
123. No savas puses, es piekrītu Komisijas viedoklim, par ko, šķiet, daļēji ir pārliecināta arī iesniedzējtiesa (41). Saskaņā ar regulas struktūru galīgais spriedums par iespēju pieprasīt bērna atpakaļatdošanu piekrīt vienīgi viņa iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesām. Kad kāda no dalībvalsts, uz kuru bērns ir nelikumīgi aizvests, tiesām ir taisījusi spriedumu par neatdošanu atpakaļ, piemērojot konvencijas 13. pantu, tās jurisdikcija lietā līdz ar to ir beigusies, izņemot par to, kas attiecīgā gadījumā attiecas uz šī sprieduma atsaukšanu vai atcelšanu. Jebkurš vēlāks spriedums lietā pēc būtības – kurā ir jāņem vērā sprieduma par neatdošanu atpakaļ argumentācija un pierādījumi, uz kuru pamata tas ir taisīts, – ir iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts kompetentajai tiesai. Šis vēlākais spriedums attiecīgā gadījumā obligāti ir jāizpilda citā dalībvalstī – protams, saskaņā ar šīs valsts tiesībās noteikto procedūru (tas ir, formu), bet neņemot vērā apsvērumus pēc būtības, kuri varētu būt šķērslis tā izpildei.
124. Tomēr man šķiet skaidrs, ka eventuāla fiziska vai psiholoģiska kaitējuma riska draudi ir apsvērumi pēc būtības, nevis formas. Gadījumā, ja tiek pārsūdzēts galīgais spriedums, kas paredz bērna atpakaļatdošanu, attiecīgajam lietas dalībniekam ir jāvēršas pie tiesas, kas to ir pasludinājusi, nevis pie tiesas, kas ir atbildīga par tā izpildi.
125. Attiecībā uz iespēju apturēt tiesvedību līdz tādas pārsūdzības izskatīšanai ir piemērojami tie paši apsvērumi, kādus es minēju šā viedokļa 93.–97. punktā, un ir jāsecina, ka tāda iespēja nav paredzēta izpildes valsts tiesām, bet ka pārsūdzības gadījumā izcelsmes valsts tiesās šīs pēdējās ir tiesīgas apturēt sprieduma izpildi līdz pārsūdzības izskatīšanai.
126. Galu galā un katrā ziņā es uzskatu, ka iesniedzējtiesa atsaucas uz psiholoģiska kaitējuma riska iespējamību, kas izrietēja ne vien no bērna atšķiršanas no tēva deviņu mēnešu garumā kopš Tribunale per i Minorenni di Venezia sprieduma pasludināšanas 2009. gada 10. jūlijā, bet arī no atšķiršanas 18 mēnešu laikā pirms tam. Tomēr, pat ja tālākas attīstības gaitā kaut kādā veidā varētu tikt apšaubīta šā sprieduma izpilde, tā nevarētu notikt uz jebkāda iepriekšējās situācijas aspekta pamata, ko Tribunale per i Minorenni di Venezia noteikti bija jāņem vērā. Un attiecībā uz tādu turpmāku notikumu attīstību ir jānorāda, ka vienkāršs laika ritējums, ja pareizi tiek ievērota regulā noteiktā procedūra – [ja ir izdots] rīkojums saskaņā ar regulas 11. panta 8. punktu, kas ir uzreiz izpildāms bez iespējas apstrīdēt tā atzīšanu –, nevarētu būt to skaitā.
 Secinājumi
127. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es piedāvāju, ka Tiesai uz Oberster Gerichtshof uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem vajadzētu atbildēt šādi:
1)      pagaidu noregulējums, ar ko aizgādības tiesības līdz galīgajam (vai pastāvīgajam) spriedumam par aizgādību tiek piešķirtas tam no vecākiem, kurš bērnu ir nolaupījis, nav “spriedums par aizgādību, kas neparedz bērna atpakaļatdošanu,” Padomes 2003. gada 27. novembra Regulas Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas Nr. 1347/2000/EK atcelšanu 10. panta b) apakšpunkta iv) daļas izpratnē;
2)      rīkojums par atpakaļatdošanu ietilpst Regulas Nr. 2201/2003 11. panta 8. punkta piemērošanas jomā neatkarīgi no tā, vai tiesa šo atpakaļatdošanu pieprasa veikt, pamatojoties uz tās pašas pasludināto spriedumu par aizgādību;
3)      gadījumā, ja dalībvalsts tiesas spriedums, kas apliecināts saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 42. panta 2. punktu, tiek pārsūdzēts izcelsmes tiesas jurisdikcijas neesamības vai minētās regulas 11. panta 8. punkta nepiemērojamības dēļ, vienīgā pārsūdzības iespēja ir šīs dalībvalsts tiesās pārsūdzēt pašu spriedumu (un nevis apliecību). Izpildes dalībvalsts tiesas nevar atteikt vai apturēt sprieduma izpildi;
4)      izpildes valsts tiesas spriedums, ar kuru pagaidu aizgādība piešķirta tam no vecākiem, kurš bērnu ir nolaupījis, nav šķērslis rīkojuma par atpakaļatdošanu, kas agrāk pasludināts izcelsmes valstī saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 11. panta 8. punktu, izpildei;
5)      gadījumā, kad izpildes valstī tiek apstrīdēta tāda sprieduma, kuru izcelsmes valsts tiesa ir apstiprinājusi ar Regulas Nr. 2201/2003 42. panta 2. punktā paredzēto apliecību, izpilde, jo kopš šī sprieduma pasludināšanas brīža, mainoties apstākļiem, tā nopietni apdraudētu bērna intereses, vienīgā pārsūdzības iespēja ir šīs dalībvalsts tiesās pārsūdzēt pašu spriedumu (un nevis apliecību). Izpildes dalībvalsts tiesas nevar atteikt vai apturēt sprieduma izpildi.
1 – Oriģinālvaloda – franču.
2 – Padomes 2003. gada 27. novembra Regula par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas Nr. 1347/2000/EK atcelšanu (OV L 338, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “regula”).
3 – 1980. gada 25. oktobra Hāgas Konvencija par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem, kas ir spēkā no 1983. gada 1. decembra (turpmāk tekstā – “konvencija”). Atšķirībā no regulas šajā konvencijā nav ietverti noteikumi par jurisdikciju. Šajā sakarā regula iedvesmojas no 1996. gada 19. oktobra Hāgas Konvencijas par piekritību [jurisdikciju], piemērojamām tiesībām, atzīšanu, izpildi un sadarbību sakarā ar vecāku atbildību un bērnu aizsardzības pasākumiem (OV 2008, L 151, 39. lpp.). Jānorāda, ka regula saskaņā ar tās 60. pantu balstīts uz konvenciju tiktāl, ciktāl šī pēdējā attiecas uz minētajā regulā reglamentētajām jomām.
4 – Regulas 9. un 12. pantam, kuri attiecīgi attiecas uz gadījumu, kad bērns tiek likumīgi aizvests uz citu dalībvalsti un gadījumu, kad visi lietas dalībnieki nepārprotami piekrīt citas dalībvalsts, ar ko bērnam ir cieša saikne, tiesas jurisdikcijai, šajā lietā nav nozīmes.
5 –      Regulas 53. pants paredz, ka katra dalībvalsts izraugās vienu vai vairākas centrālās iestādes, “lai palīdzētu šīs regulas piemērošanā” (skat. šī viedokļa 22. punktu).
6 –      Regulas 56. pants attiecas uz bērna ievietošanu aprūpes iestādē vai audžuģimenē citā dalībvalstī.
7 –      Citātā ir ietvertas vienīgi atsauces uz noteikumiem par vecāku atbildību, neiekļaujot atsauces uz noteikumiem par laulības šķiršanu, laulāto [mantas] atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, kam šeit nav nozīmes.
8 – 2008. gada 11. jūlija spriedums lietā C‑195/08 PPU (Krājums, I‑5271. lpp.).
9 –      No lietas materiāliem nav saprotams, kāpēc tiesvedība Austrijā noritēja divās dažādās iecirkņu tiesās.
10 –      Skat. šā viedokļa 36. zemsvītras piezīmi.
11 – Iepriekš minēts 8. zemsvītras piezīmē.
12 – Skat. arī iepriekš šā viedokļa 8. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Rinau, 47. un nākamie punkti, kā arī manu viedokli šajā pašā lietā, 15. un nākamie punkti.
13 – Regula vienlaicīgi attiecas uz nelikumīgu aizvešanu un nelikumīgu neatdošanu atpakaļ. Tālāk es runāšu vienīgi par “nelikumīgu aizvešanu”, jo tas ir aplūkojamās lietas gadījums. Tomēr visi paustie apsvērumi attiecas uz abiem šiem gadījumiem.
14 – Kā tiesas sēdē precizēja Itālijas valdība, šķiet, ka prejudiciālajā jautājumā lietotais apzīmējums ““vecāku lēmumu pieņemšanas tiesības”, it īpaši tiesības noteikt dzīvesvietu” neatspoguļo pilnīgi pareizi Tribunale per i Minorenni di Venezia 2008. gada 23. maija sprieduma saturu. Tomēr ir skaidrs, ka šis spriedums attiecas uz bērna aizgādību un neparedz viņa atpakaļatdošanu.
15 – Es pat domāju, vai zināmā mērā tā nav noticis šajā lietā. Šķiet, ka Oberster Gerichtshof uzskata, ka Tribunale per i Minorenni di Venezia mātei ir piešķīrusi pagaidu aizgādību nolūkā izvairīties no atkārtotas bērna pārvietošanas, lai gan saskaņā ar manu [Tribunale per i Minorenni di Venezia] 2008. gada 23. maija rīkojuma izpratni šī tiesa tieši centās rast veidu kā padarīt vienkāršāku bērna pārvietošanos kopā ar māti starp Austriju un Itāliju, lai uzturētu kontaktus ar tēvu.
16 – Skat. regulas preambulas 12. apsvērumu. Turklāt jānorāda, ka tuvuma kritērijs kā tāds var radīt sekas, kas mainītos laika gaitā.
17 – Es savu piekrišanu tomēr saistu ar Francijas valdības tiesas sēdē sniegto precizējumu, proti, ka šeit nav runa par bērnu nolaupījušam vecākam noteiktu sankciju, bet gan drīzāk par pasākumu, kas paredz atjaunot to tiesisko stāvokli, kāds pastāvētu, ja nelikumīgā aizvešana nemaz nebūtu notikusi.
18 – 2002. gada 17. maija Komisijas priekšlikums Padomes Regulai par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību, un par Regulas Nr. 1347/2000/EK atcelšanu, ar ko groza Regulu Nr. 44/2001 attiecībā uz jautājumiem par uzturlīdzekļiem (COM(2002) 222, galīgā redakcija/2) [neoficiāls tulkojums], attiecībā uz priekšlikuma regulai 21. pantu, kas kļuva par regulas 10. pantu. Šīs tiesību normas redakcija ir mainīta, bet saturs būtībā ir palicis tāds pats.
19 – Skat. šā viedokļa 28. un 29. punktu.
20 – Iepriekš minēta šā viedokļa 3. zemsvītras piezīmē. Šo konvenciju ir parakstījušas visas Savienības dalībvalstis, izņemot Maltas Republiku, bet līdz šai dienai to ir ratificējušas tikai astoņas no tām, kuru skaitā nav Austrijas Republikas un Itālijas Republikas. Visas citas dalībvalstis, izņemot Dānijas Karalisti, Savienības interesēs tika pilnvarotas to ratificēt vai tai pievienoties vienlaicīgi (skat. Padomes 2008. gada 5. jūnija Lēmumu 2008/431/EK, ar ko pilnvaro dažas dalībvalstis Eiropas Kopienas interesēs ratificēt 1996. gada Hāgas Konvenciju par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, atzīšanu, izpildi un sadarbību attiecībā uz vecāku atbildību un bērnu aizsardzības pasākumiem vai tai pievienoties, kā arī pilnvaro dažas dalībvalstis nākt klajā ar deklarāciju par Kopienu tiesību aktu attiecīgu iekšēju noteikumu piemērošanu, OV L 151, 36. lpp.).
21 – Skat. it īpaši Padomes 2002. gada 8. novembra Dokumenta Nr. 13940/02 II sadaļas a) punktu (11. un nākamie punkti).
22 – Varbūt, ka šo kavēšanos var izskaidrot ar sliktu regulas 11. panta 7. punkta izpratni, kas paredz trīs mēnešu termiņu, kurā lietas dalībnieki var iesniegt apsvērumus par spriedumu par neatdošanu atpakaļ, taču mūsu rīcībā nav informācijas šajā sakarā.
23 – Šeit es minu piemēru no aplūkojamās lietas, taču līdzīgi apstākļi ir konstatējami iepriekš šā viedokļa 8. zemsvītras piezīmē minētajā spriedumā lietā Rinau un pašlaik Tiesā izskatāmajā lietā C‑256/09 Purrucker. Attiecībā uz aplūkojamo lietu jānorāda, ka atsevišķi paziņošanas aizkavējumi (Tribunale per i Minorenni di Venezia 2008. gada 23. maija sprieduma paziņošana Austrijas tiesām un Bezirksgericht Judenburg 2009. gada 26. maija lūgums Tribunale per i Minorenni di Venezia nodot jurisdikciju) arī varēja būt par iemeslu tiesvedības paildzināšanai.
24 – Skat. manus secinājumus iepriekš šā viedokļa 23. zemsvītras piezīmē minētajā lietā Purrucker, 118. un nākamie punkti.
25 – Iepriekš minēts 8. zemsvītras piezīmē, it īpaši 63. un nākamie punktui.
26 – Regulas 42. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts un IV pielikuma 13. punkts.
27 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Regula Nr. 805/2004/EK, ar ko izveido Eiropas izpildes rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem (OV L 143, 15. lpp.).
28 – “Ja parādnieks [..] ir iesniedzis pieprasījumu labot vai atcelt Eiropas izpildu rīkojumu saskaņā ar 10. pantu, izpildes dalībvalsts kompetentā tiesa vai iestāde, saņemot pieprasījumu no parādnieka, [..] c) ārkārtējos apstākļos aptur sprieduma izpildi.”
29 – Saistībā ar regulu skat., piemēram, 2003. gada 21. marta Vācijas delegācijas Dokumentu Nr. 7730/03, kurā dedzīgi tiek aizstāvēta (10. lpp.) iespēja iesniegt apelācijas sūdzību par apliecības izdošanu – šī nostāja tomēr netika ietverta regulā tās galīgajā redakcijā. Turpretim saistībā ar Regulu Nr. 805/2004 ir jānorāda, ka Komisijas sākotnējais priekšlikums (COM(2002) 159, galīgā redakcija) vienkārši, bet ar motīvu daļā ietvertu izsmeļošu un tiešu argumentāciju, paredzēja, ka spriedums par prasību saistībā ar apliecību “nav pārsūdzams” – šo nostāju Komisija saglabāja savā izmainītajā priekšlikumā (COM(2003) 341, galīgā redakcija) pat pēc tam, kad Eiropas Parlaments bija iesniedzis priekšlikumu grozījumam, kas paredzētu pārsūdzības iespējamību, bet ko galīgajā redakcijā Parlaments un Padome nepieņēma.
30 – Skat. iepriekš 8. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Rinau, 58. un nākamie punkti. Kaut arī tādam rīkojumam nepiemīt regulas 42. un 47. pantā paredzētais tūlītējās izpildes spēks, uz to tomēr attiecas uz citiem spriedumiem attiecināmās 28. un nākamos pantos ietvertās atzīšanas un izpildes procedūras.
31 – Iepriekš minēts 8. zemsvītras piezīmē; skat. it īpaši viedokļa 85.–96. punktu.
32 – Iepriekš minēti 23. zemsvītras piezīmē; skat. it īpaši viedokļa 127., 128. un 148.–154. punktu.
33 – Regulas III nodaļas 2. iedaļas 35. pants, kas nav piemērojams 4. iedaļā regulētajiem spriedumiem, kas pieprasa bērna atpakaļatdošanu.
34 – Skat. iepriekš 29. zemsvītras piezīmē minēto 2003. gada 21. marta Vācijas delegācijas Dokumentu Nr. 7730/03. Tas tātad attiecas uz regulas projekta 48. pantu.
35 – Skat. šā viedokļa 91. punktu.
36 – Nav skaidrs, vai, atsaucoties uz “15(b)(5)” pantu, Tribunale per i Minorenni di Venezia ir vēlējusies norādīt uz regulas 15. panta 1., 2. vai 3. punkta b) apakšpunktu, no kuriem katram attiecīgā gadījumā varētu būt nozīme. Visticamākais izskaidrojums tomēr šķiet tāds, ka māte saskaņā ar 1. punkta b) apakšpunktu ir lūgusi šo tiesu lūgt Bezirksgericht Judenburg “pieņemt jurisdikciju saskaņā ar 5. punktu”.
37 – Turklāt es norādu, ka bērns pastāvīgi bija dzīvojis Austrijā vairāk par pusi savas dzīves (neatkarīgi no tā, vai viņš tajā ir vai nav ieguvis “pastāvīgu dzīvesvietu” regulas izpratnē), kas eventuāli būtu pietiekams pamats, lai saskaņā ar franču valodas teksta versiju atzītu, ka ir izpildīts b) apakšpunktā ietvertais nosacījums, kas gan nav tik nepārprotami citu valodu versijās.
38 – Jānorāda, ka regulas angļu valodas versijā precīzāk ir paredzēts, ka attiecīgā tiesa pieņem jurisdikciju, nevis ka tā sev pasludina jurisdikciju.
39 – No Tribunale per i Minorenni di Venezia 2009. gada 10. jūlija sprieduma izriet, ka Bezirksgericht Judenburg tādu lūgumu patiešām ir izteikusi – taču vienlaicīgi ar savas jurisdikcijas pasludināšanu un tātad nesagaidot atbildi uz šo lūgumu.
40 – Es turklāt uzskatu, ka 15. pants ir piemērojams vienīgi, ja tiesai, kas nodod lietu, pašai ir jurisdikcija. Pamatojoties uz šo pantu, Bezirksgericht Judenburg tādējādi netieši, bet neizbēgami ir atzinusi Tribunale per i Minorenni di Venezia jurisdikciju līdz 2009. gada 26. maijam.
41 – Skat. šī viedokļa 120. punktu.

ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES [ELEANORSHARPSTON] VIEDOKLIS,
sniegts 2010. gada 16. jūnijā 1(1)
Lieta C‑211/10 PPU
Doris Povse
pret
Mauro Alpago
(Oberster Gerichtshof (Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedība – Regula (EK) Nr. 2201/2003 – Abu vecāku kopīga atbildība – Bērna aizvešana uz citu dalībvalsti, pārkāpjot izbraukšanas aizliegumu no valsts – Vienas dalībvalsts tiesas spriedums, ar ko tiek atcelts aizliegums un pagaidu vecāku lēmumu pieņemšanas tiesības tiek piešķirtas vecākam, kurš ir aizbraucis kopā ar bērnu – Bērna dzīvesvieta otrā dalībvalstī ilgāk par gadu – Pirmās dalībvalsts tiesas spriedums, kas paredz bērna atpakaļatdošanu uz šo valsti – Iemesli, kas var pamatot atteikumu otrā dalībvalstī izpildīt šo pēdējo spriedumu




1.        Itālijā 2006. gadā dzimušais bērns, kura tēvs ir Itālijas pilsonis un māte ir Austrijas pilsone, kuri nekad nav bijuši precējušies, šobrīd kopā ar māti atrodas Austrijā pretēji tēva gribai. Tiesvedības par vecāku atbildības īstenošanu attiecībā uz bērnu ietvaros Itālijas tiesa izdeva rīkojumu par bērna atpakaļatdošanu uz Itāliju. Oberster Gerichtshof [Augstākā tiesa] (Austrija) Tiesai uzdeva piecus jautājumus attiecībā uz iemesliem, kas eventuāli varētu pamatot atteikumu izpildīt šo rīkojumu.
 Atbilstošās tiesību normas
2.        Šo situāciju Eiropas Savienības līmenī reglamentē Padomes Regula (EK) 2201/2003 (2), to aplūkojot kopā ar 1980. gada Hāgas konvenciju (3).
 Konvencija
3.        Konvencijas preambulā tās dalībvalstis deklarē, ka “būdamas cieši pārliecinātas par to, ka bērnu interesēm ir sevišķi svarīga nozīme jautājumos, kas saistīti ar viņu aizbildnību [aizgādību],” tās apliecina, ka tās vēlas “starptautiski aizsargāt bērnus no nelabvēlīgās ietekmes, ko radījusi viņu nelikumīga aizvešana vai aizturēšana, un izstrādāt rīcību, kas nodrošinātu ātru atgriešanos viņu pastāvīgās dzīvesvietas valstī, kā arī nodrošināt tiesību uz apmeklēšanu [saskarsmes tiesību] aizsardzību”.
4.        Saskaņā ar konvencijas 3. pantu:
“Bērna aizvešana vai aizturēšana tiek uzskatīta par nelikumīgu, ja —
a)      saskaņā ar tās valsts likumdošanu [tiesību aktiem], kurā bērns pastāvīgi dzīvoja tieši pirms aizvešanas vai aizturēšanas, tas ir personas, institūcijas vai kādas citas iestādes, vienas pašas vai kopīgi, tiesību uz aizbildnību [aizgādības tiesību] pārkāpums;
b)      aizvešanas vai aizturēšanas brīdī persona, institūcija vai kāda cita iestāde, viena pati vai kopīgi, šīs tiesības faktiski realizēja vai būtu realizējusi, ja to nekavētu aizvešana vai aizturēšana.
Šī panta a) apakšpunktā minētās tiesības uz aizbildnību [aizgādības tiesības] var tikt nodibinātas ar likumu, ar tiesas vai administratīvu lēmumu vai ar vienošanos, kurai saskaņā ar attiecīgās valsts likumdošanu [tiesību aktiem] ir juridisks spēks.”
5.        Konvencijas 12. pantā ir paredzēts:
“Ja bērns ir ticis nelikumīgi aizvests vai aizturēts atbilstoši 3. pantā minētajiem noteikumiem un ja, uzsākot lietu tās Līgumslēdzējas Puses, kurā atrodas bērns, tiesā vai administratīvajā iestādē, ir pagājis mazāk nekā gads kopš nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas datuma, iestādei, kurai lieta ir piekritīga, jādod rīkojums par bērna atgriešanos nekavējoties.
Tiesai vai administratīvajai iestādei, pat ja lietas izskatīšana uzsākta pēc šī panta pirmajā daļā minētā viena gada termiņa beigām, jādod rīkojums par bērna atgriešanos, ja vien netiek pierādīts, ka bērns ir iedzīvojies jaunajā vidē.
[..]”
6.        Saskaņā ar konvencijas 13. panta noteikumiem:
“Neskatoties uz iepriekšējā panta noteikumiem, pieteikuma saņēmējas Līgumslēdzējas Puses [valsts, kurā ir prasīta atzīšana] tiesai vai administratīvajai iestādei nav pienākuma dot rīkojumu par bērna atgriešanos, ja persona, institūcija vai kāda cita iestāde, kas iebilst pret bērna atgriešanos, pierāda, ka –
a)      persona, institūcija vai kāda cita iestāde, kura ir uzņēmusies rūpes par bērnu, viņa aizvešanas vai aizturēšanas laikā nav izmantojusi savas tiesības uz aizbildnību [aizgādības tiesības] vai ir piekritusi aizvešanai vai aizturēšanai, vai nav iebildusi pret to; vai
b)      ja pastāv nopietns risks, ka viņa vai viņas atdošana sagādās bērnam fizisku vai psiholoģisku kaitējumu, vai citādi radīs neciešamu situāciju.
Tiesa vai administratīvā iestāde var atteikties dot rīkojumu par bērna atgriešanos, ja tai kļūst zināms, ka bērns iebilst pret atgriešanos un ir sasniedzis attiecīgu vecumu un brieduma pakāpi, lai spētu atbildēt par saviem uzskatiem.
Apsverot šajā pantā norādītos apstākļus, tiesām vai administratīvajām iestādēm jāņem vērā informācija, kas attiecas uz bērna sociālo stāvokli un ko sniedz bērna pastāvīgās dzīvesvietas Centrālā Iestāde vai kāda cita kompetenta iestāde.”
7.        Konvencijas 17. pants noteic:
“Tikai un vienīgi fakts, ka lēmums attiecībā uz aizbildnību [aizgādību] ir iesniegts vai ir atzīts pieprasījuma saņēmējā Līgumslēdzējā Pusē, nevar būt par pamatu tam, lai noraidītu bērna atgriešanos saskaņā ar šo Konvenciju, bet pieteikuma saņēmējas Līgumslēdzējas Puses tiesas vai administratīvās iestādes var norādīt sava lēmuma iemeslu, piemērojot šo Konvenciju.”
8.        Saskaņā ar konvencijas 19. pantu:
“Lēmums, kas pieņemts saskaņā ar šo Konvenciju un ir saistīts ar bērna atgriešanos, nav jāuzskata par aizbildnības [aizgādības] pēc būtības nodibināšanu.”
 Regula
9.        Vairāki regulas preambulas apsvērumi šķiet esam nozīmīgi šajā lūgumā sniegt prejudiciālo nolēmumu ietverto jautājumu analīzei, it īpaši:
“(12) Šajā regulā noteiktais piekritības [jurisdikcijas] pamats lietās par vecāku atbildību ir izveidots, ņemot vērā bērna intereses, jo īpaši tuvuma kritēriju. Tas nozīmē, ka piekritība ir, pirmkārt, bērna pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstij, izņemot dažus gadījumus, kad pastāvīgā dzīvesvieta mainīta saskaņā ar vienošanos starp personām, kam ir vecāku atbildība.
[..]
(17)      Ja bērns ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts, nekavējoties jāpanāk bērna atpakaļatdošana, un šai nolūkā piemēro 1980. gada 25. oktobra Hāgas konvenciju, kuru papildina šīs regulas noteikumi, jo īpaši tās 11. pants. Tiesām dalībvalstī, uz kuru bērns ir nelikumīgi aizvests vai kurā bērns nelikumīgi aizturēts, jāspēj iestāties pret viņa atpakaļatdošanu īpašos, attiecīgi pamatotos gadījumos. Tomēr šāds lēmums var tikt aizstāts ar turpmāku lēmumu, ko pieņem tās dalībvalsts tiesa, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta pirms nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas. Ja minētais lēmums nosaka bērna atpakaļatdošanu, atpakaļatdošanai jānotiek, nepieprasot nekādu īpašu minētā sprieduma atzīšanas un izpildes procedūru dalībvalstī, uz kuru bērns ir aizvests, vai kurā viņš ir aizturēts.
[..]
(21)      Dalībvalstī taisītu spriedumu atzīšana un izpilde jābalsta uz savstarpējas uzticēšanās principu, un neatzīšanas iemesli jāsaglabā noteiktā minimuma līmenī.
[..]
(23)      Eiropadome sanāksmē Tamperē savos secinājumos (34. punktā) uzskatīja, ka spriedumi ģimenes lietās “automātiski jāatzīst visā Savienībā bez nekādiem starpposmu procesiem vai iemesliem izpildes atteikšanai”. Tādēļ spriedumi par saskarsmes tiesībām un spriedumi par atpakaļatdošanu, kas izcelsmes dalībvalstī apstiprināti atbilstoši šīs regulas noteikumiem, jāatzīst un jāizpilda visās pārējās dalībvalstīs, nepieprasot nekādu turpmāku procedūru. Pasākumus šādu spriedumu izpildei arī turpmāk reglamentē valsts tiesību akti.
(24)      Apliecībai, kas izsniegta, lai veicinātu sprieduma izpildi, nevajadzētu būt pārsūdzamai. Tā ir labojama tikai gadījumos, kad pieļauta būtiska kļūda, proti, ja tā neprecīzi atspoguļo spriedumu.
10.      Regulas 2. pantā ir definēti atsevišķi tajā lietotie jēdzieni. Jo īpaši pieminami:
“4)      ar terminu “spriedums” saprot laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, kā arī dalībvalsts tiesas spriedumu, kas saistīts ar vecāku atbildību, neatkarīgi no tā, kā spriedums var tikt dēvēts, tostarp, dekrēts, rīkojums vai lēmums;
[..]
11)      ar terminu “nelikumīga aizvešana vai aizturēšana” saprot bērna aizvešanu vai aizturēšanu, ja:
a)      ar to tiek pārkāptas uzraudzības [aizgādības] tiesības, kas iegūtas ar spriedumu, likumu vai nolīgumu, kuram ir juridisks spēks saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms aizvešanas vai aizturēšanas
un
b)      aizvešanas vai aizturēšanas laikā uzraudzības [aizgādības] tiesības atsevišķi vai kopīgi tika faktiski īstenotas, vai arī tās tiktu šādi īstenotas, ja nebūtu notikusi aizvešana vai aizturēšana. Uzraudzību [aizgādību] uzskata par kopīgi īstenotu, ja saskaņā ar lēmumu vai likumu viena persona, kam ir vecāku atbildība, nevar lemt par bērna dzīvesvietu bez citas personas piekrišanas, kam ir vecāku atbildība
[..]”.
11.      Saskaņā ar Regulas 8. pantu, izņemot 9., 10. un 12. pantā paredzētajos gadījumos, dalībvalsts tiesām ir jurisdikcija lietās par vecāku atbildību par bērnu, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir šajā dalībvalstī brīdī, kad tiesā iesniegta prasība.
12.      Šajā sakarā Regulas 10. pants (4) noteic:
“Ja bērns ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts, tās dalībvalsts tiesām, kurā pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta, saglabājas piekritība [jurisdikcija], kamēr bērns nav ieguvis pastāvīgo dzīvesvietu kādā citā dalībvalstī un:
a)      kamēr visas personas, iestādes vai citas struktūras, kam ir uzraudzības [aizgādības] tiesības, nav piekritušas aizvešanai vai aizturēšanai
vai
b)      kamēr bērns vismaz vienu gadu nav dzīvojis minētajā citā dalībvalstī pēc brīža, kad persona, iestāde vai cita struktūra, kam ir uzraudzības [aizgādības] tiesības, ir zinājusi vai kad tām vajadzēja zināt par bērna atrašanās vietu, un bērns nav iekārtojies [integrējies] savā jaunajā vidē un neizpildās viens no šādiem nosacījumiem:
i)      viena gada laikā pēc tam, kad persona, kam ir uzraudzības [aizgādības] tiesības, ir zinājusi vai tai vajadzēja zināt pat bērna atrašanās vietu, nekādas prasības par atdošanu nav iesniegtas kompetentajās tās dalībvalsts iestādēs, kurā bērns ir aizvests vai tiek aizturēts;
ii)      atpakaļatdošanas prasība, ko iesniegusi persona, kurai ir uzraudzības [aizgādības] tiesības, ir atsaukta un jauna prasība nav iesniegta termiņā, kas noteikts i) daļā [apakšpunktā];
iii)      lieta, ko izskata tiesa dalībvalstī, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas, ir slēgta [izbeigta] atbilstoši 11. panta 7. punktam;
iv)      spriedumu par uzraudzību [aizgādību], kas neparedz bērna atpakaļatdošanu, ir izdevušas tās dalībvalsts tiesas, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas.”
13.      Saskaņā ar Regulas 11. panta noteikumiem:
“1.      Ja persona, iestāde vai cita struktūra, kam ir uzraudzības [aizgādības] tiesības, piesakās kompetentajās iestādēs dalībvalstī ar nolūku saņemt spriedumu, pamatojoties uz [Konvencijas] par bērna starptautiskas nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem, lai panāktu tā bērna atpakaļatdošanu, kurš ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, piemēro no 2. līdz 8. punktu.
2.      Piemērojot [Konvencijas] 12. un 13. pantu, nodrošina to, ka bērnam tiek sniegta iespēja tikt uzklausītam tiesvedībā, ja vien tas nešķiet piemēroti, ņemot vērā tā vecumu vai brieduma pakāpi.
3.      Tiesa, kurā iesniegts 1. punktā minētais pieteikums par bērna atpakaļatdošanu, rīkojas paātrināti tiesas procesos attiecībā uz šo pieteikumu, izmantojot ātrākās procedūras, kas paredzētās valsts tiesību aktos.
Neskarot pirmo daļu, tiesa izdod savu spriedumu ne vēlāk kā sešas nedēļas pēc pieteikuma iesniegšanas, ja vien nepastāv ārkārtēji apstākļi, kas padara to par neiespējamu.
4.      Tiesa nevar atteikt bērna atpakaļatdošanu, pamatojoties uz [Konvencijas] 13.b pantu, ja ir noskaidrots, ka attiecīgi pasākumi ir veikti, lai nodrošinātu bērna aizsardzību pēc tā atpakaļatdošanas.
5.      Tiesa nevar atteikt atdot bērnu atpakaļ, ja personai, kas pieprasījusi bērna atpakaļatdošanu, nav sniegta iespēja tikt uzklausītai.
6.      Ja tiesa izdod rīkojumu par neatdošanu atpakaļ saskaņā ar [Konvencijas] 13. pantu, tiesai nekavējoties tieši vai ar centrālās iestādes starpniecību jānosūta tiesas rīkojuma par neatdošanu atpakaļ un saistīto dokumentu kopijas, jo īpaši tiesas sēžu stenogrammu kopijas piekritības tiesai vai centrālai iestādei dalībvalstī, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, kā noteikts valsts tiesību aktos. Tiesa saņem visus minētos dokumentus viena mēneša laikā pēc dienas, kad izdots rīkojums par neatdošanu atpakaļ.
7.      Ja viena no pusēm ir iesniegusi prasību tiesās dalībvalstī, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, tiesai vai centrālai iestādei, kas saņem 6. punktā minēto informāciju, jāpaziņo pusēm un jāaicina tās izdarīt iesniegumus [iesniegt apsvērumus] tiesā saskaņā ar valsts tiesību aktiem trīs mēnešu laikā pēc paziņošanas dienas, lai tiesa var izskatīt jautājumu par bērna uzraudzību [aizgādību].
Neierobežojot šajā regulā ietvertos noteikumus par piekritību [jurisdikciju], tiesa slēdz lietu, ja attiecīgajā termiņā nav saņēmusi nekādus iesniegumus.
8.      Neatkarīgi no sprieduma par neatdošanu atpakaļ, kas pieņemts, ievērojot [Konvencijas] 13. pantu, visi turpmākie spriedumi, kas pieprasa bērna atpakaļatdošanu, un ko pasludina tiesa, kurai saskaņā ar šo regulu ir piekritība [jurisdikcija], jāizpilda saskaņā ar III nodaļas 4. iedaļu, lai nodrošinātu bērna atpakaļatdošanu.”
14.      Regulas 15. pants paredz iespēju lietu nodot tiesai, kas atrodas labākā situācijā tiesas spriešanai. Tas noteic:
“1.      Izņēmuma kārtā dalībvalsts tiesas, kurām ir piekritība [jurisdikcija izskatīt lietu] pēc būtības, ja tās uzskata, ka citas tās dalībvalsts tiesa, ar kuru bērnam ir īpaša saikne, ir labākā atrašanās vietā [situācijā] tiesas spriešanai vai atsevišķas lietas daļas izskatīšanai, un ja tas ir bērna interesēs, var:
a)      apturēt tiesvedību vai attiecīgo tās daļu un aicināt puses iesniegt prasību minētās citas dalībvalsts tiesā saskaņā ar 4. punktu; vai
b)      lūgt citas dalībvalsts tiesu pieņemt piekritību [atzīt savu jurisdikciju] saskaņā ar 5. punktu.
2.      Šā panta 1. punktu piemēro:
a)      pēc [prasības] pieteikuma saņemšanas no kādas puses [no lietas dalībnieka], vai
b)      pēc pašas tiesas ierosmes, vai
c)      pēc pieteikuma saņemšanas no citas tās dalībvalsts tiesas, ar kuru bērnam ir īpaša saikne saskaņā ar 3. punktu.
Īstenoto lietas nodošanu pēc tiesas ierosmes vai pēc citas dalībvalsts tiesas pieteikuma saņemšanas jāpieņem vismaz vienai no pusēm [vienam no lietas dalībniekiem].
3.      Uzskata, ka bērnam ir 1. punktā minētā īpašā saikne ar dalībvalsti, ja šī dalībvalsts:
a)      ir kļuvusi par bērna pastāvīgo dzīvesvietu pēc tam, kad 1. punktā minētajā tiesā iesniegta prasība, vai
b)      ir bērna iepriekšējā pastāvīgā dzīvesvieta, vai
c)      ir bērna pilsonības vieta, vai
d)      ir tās personas pastāvīgā dzīvesvieta, kurai ir vecāku atbildība, vai
e)      ir vieta, kurā atrodas bērna īpašums, un ja lieta ir saistīta ar bērna aizsardzības pasākumiem, kuri attiecas uz šī īpašuma pārvaldīšanu, saglabāšanu vai atsavināšanu.
4.      Dalībvalsts tiesa, kurai ir piekritība [jurisdikcija izskatīt lietu] pēc būtības, nosaka termiņu, kurā minētās citas dalībvalsts tiesās jāiesniedz prasību saskaņā ar 1. punktu.
Ja šajā laikā attiecīgajās tiesās nav iesniegta prasība, tiesa, kurā iesniegta prasība, turpina īstenot piekritību [ jurisdikciju] atbilstoši no 8. līdz 14. pantam.
5.      Minētās citas dalībvalsts tiesas, ja īpašu lietas apstākļu dēļ tas ir bērna interesēs, pieņem piekritību [atzīst jurisdikciju] sešu nedēļu laikā pēc prasības iesniegšanas, kas izdarīta saskaņā ar 1. punkta a) apakšpunktu vai 1. punkta b) apakšpunktu. Šajā gadījumā tiesa, kurā prasība iesniegta pirmajā, atsakās no piekritības [jurisdikcijas]. Pretējā gadījumā tiesa, kurā iesniegta prasība pirmajā, turpina īstenot piekritību [jurisdikciju] atbilstoši no 8. līdz 14. pantam.
6.      Tiesas šā panta vajadzībām sadarbojas tieši vai ar tās centrālās iestādes starpniecību, kas izraudzīta, ievērojot 53. pantu (5).”
15.      Regulas III nodaļas nosaukums ir “Atzīšana un izpilde”. Tās 1. iedaļa attiecas uz atzīšanu. Šajā iedaļā, īpaši 23. pantā ir minēti neatzīšanas pamati attiecībā uz spriedumiem, kas saistīti ar vecāku atbildību. Tajā ir paredzēts:
“Spriedumu, kas saistīts ar vecāku atbildību, neatzīst:
a)      ja šāda atzīšana, ņemot vērā bērna intereses, ir klaji pretrunā tās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kurā tiek lūgta atzīšana;
b)      ja tas, izņemot steidzamus gadījumus, ir taisīts, nesniedzot bērnam iespēju tikt uzklausītam, pārkāpjot procesa pamatprincipus dalībvalstī, kurā lūgta atzīšana;
c)      gadījumos, kad tas taisīts aizmuguriski – ja prombūtnē esošajai personai dokuments, uz kura pamata ierosināta lieta, vai līdzvērtīgs dokuments nav noteiktā kārtā uzrādīts pietiekami laicīgi, lai šī persona varētu sev nodrošināt aizstāvību, ja vien nav konstatējams, ka šī persona ir nepārprotami piekritusi spriedumam;
d)      pēc ikvienas personas lūguma, kas uzstāj, ka ar spriedumu tiek pārkāpta tās vecāku atbildība un tas taisīts, nedodot šai personai iespēju tikt uzklausītai;
e)      ja tas ir pretrunā agrākam spriedumam par vecāku atbildību, kas taisīts dalībvalstī, kurā tiek lūgta atzīšana;
f)      ja tas ir pretrunā vēlākam spriedumam par vecāku atbildību, kas taisīts citā dalībvalstī vai trešā valstī, kurā bērnam ir pastāvīga dzīvesvieta, ja vēlākais spriedums atbilst nosacījumiem tā atzīšanai dalībvalstī, kurā tiek lūgta atzīšana;
vai
g)      ja nav ievērota 56. pantā noteiktā procedūra (6).”
16.      Šīs pašas 1. iedaļas 24. pants noteic:
“Izcelsmes dalībvalsts tiesas piekritību [jurisdikciju] nedrīkst apstrīdēt. Atsauce uz sabiedrisko kārtību, kas minēta [..] 23.  panta a) punktā, nav attiecināma uz noteikumiem par piekritību [jurisdikciju], kas izklāstīti [8]. līdz 14. pantā (7).”
17.      III nodaļas 4. iedaļā ar nosaukumu “Ar saskarsmes tiesībām saistītu spriedumu un to spriedumu izpilde, kuros noteikta bērna atpakaļatdošana” ir ietverts 40.–45. pants. 40. pants ar nosaukumu “Darbības joma [Piemērošanas joma]” paredz:
“1.      Šī iedaļa attiecas uz:
[..]
b)      bērna atpakaļatdošanu, kas noteikta spriedumā, kurš taisīts atbilstoši 11. panta 8. punktam.
2.      Šīs iedaļas noteikumi neliedz personai, kurai ir vecāku atbildība, prasīt sprieduma atzīšanu un izpildi atbilstīgi šīs nodaļas 1. un 2. iedaļas noteikumiem.”
18.      Saskaņā ar 42. pantu ar nosaukumu “Bērna atpakaļatdošana”:
“1.      Bērna atpakaļatdošanu, kas minēta 40. panta 1. punkta b) apakšpunktā, un ko paredz ar izpildāmo spriedumu, kurš taisīts kādā dalībvalstī, atzīst un realizē [var izpildīt] citā dalībvalstī bez nepieciešamības pēc izpildes pasludināšanas un bez iespējas pretoties sprieduma atzīšanai, ja spriedums ir apstiprināts izcelsmes dalībvalstī saskaņā ar 2. punktu.
Pat ja valsts tiesību akti neparedz tā sprieduma izpildi pēc likuma, kas pieprasa bērna atpakaļatdošanu, kura minēta 11. panta 8. punkta b) apakšpunktā, tiesa, kas pasludinājusi spriedumu, var pasludināt spriedumu par izpildāmu neatkarīgi no jebkādas pārsūdzības.
2.      Izcelsmes tiesas tiesnesis, kas pieņēmis 40. panta 1. punkta b) apakšpunktā minēto spriedumu, izsniedz 1. punktā minēto apliecību tikai tad, ja:
a)      bērnam tika sniegta iespēja tikt uzklausītam, ja vien uzklausīšana netika uzskatīta par lietderīgu, ņemot vērā viņa vai viņas vecumu vai brieduma pakāpi;
b)      visām pusēm tika sniegta iespēja tikt uzklausītām, un
c)      tiesa, pasludinot savu spriedumu, ir ņēmusi vērā iemeslus un pierādījumus, kādi ir par pamatu rīkojumam, kas izdots atbilstoši [konvencijas] 13. pantam.
Ja tiesa vai kāda cita iestāde veic pasākumus, lai nodrošinātu bērna aizsardzību pēc tā atgriešanas pastāvīgās dzīvesvietas valstī, apliecībā ietver informāciju par šādiem pasākumiem.
Izcelsmes tiesnesis pēc savas ierosmes izsniedz minēto apliecību, izmantojot veidlapas paraugu, kas dots IV pielikumā (apliecība par bērna (bērnu) atpakaļatdošanu).
Apliecību aizpilda valodā, kādā taisīts spriedums.”
19.      Šajā sakarā to elementu skaitā, kuri ir šādi jāapliecina, minētā IV pielikuma 13. punktā ir ietverts šāds apliecinājums:
“Spriedumi nosaka bērnu atpakaļatdošanu un tiesa, taisot savu spriedumu, ir ņēmusi vērā tos iemeslus un pierādījumus, kas ir par pamatu lēmumam, kurš izdots, ievērojot 13. pantu [Konvencijā]”
20.      Saskaņā ar Regulas 43. panta noteikumiem:
“1.      Izcelsmes dalībvalsts tiesību akti ir piemērojami jebkādai apliecības koriģēšanai.
2.      Pārsūdzību nevar iesniegt par apliecības izsniegšanu, kas veikta, ievērojot 41. panta 1. punktu vai 42. panta 1. punktu.”
21.      Regulas 47. pantā ar nosaukumu “Izpildes procedūra” ir paredzēts:
“1.      Izpildes procedūru reglamentē izpildes dalībvalsts tiesību akti.
2.      Jebkuru spriedumu, ko pieņēmusi citas dalībvalsts tiesa un kas pasludināts par izpildāmu saskaņā ar 2. iedaļu vai kas apstiprināts atbilstoši 41. panta 1. punktam vai 42. panta 1. punktam, izpilda izpildes dalībvalstī tādos pašos apstākļos, kādi būtu, ja to pieņemtu šajā dalībvalstī.
Spriedumu, kas ir apstiprināts saskaņā ar 41. panta 1. punktu vai 42. panta 1. punktu, nevar izpildīt, ja tas ir pretrunā ar sekojošu izpildāmu spriedumu.”
22.      Regulas 53. pantā ir paredzēts, ka katra dalībvalsts izraugās vienu vai vairākas centrālās iestādes, lai palīdzētu šīs regulas piemērošanā. Saskaņā ar Regulas 55. panta c) punktu viens no šo iestāžu uzdevumiem lietās par vecāku atbildību ir sekmēt “saziņu starp tiesām, jo īpaši, 11. panta 6. un 7. punkta un 15. panta piemērošanas nolūkā”.
 Faktiskie un procesuālie apstākļi
23.      Tagad es turpināšu tādā pašā veidā, kā es darīju, atspoguļojot manu viedokli lietā Rinau (8), sinoptiskas tabulas formā norādot galvenos lietas faktiskos un procesuālos apstākļus, kas izriet no lēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu un tam pievienotajiem dokumentiem.

Datums

Itālija

Austrija

06.12.2006.

Bērna piedzimšana; saskaņā ar Itālijas tiesībām vecāki aizgādību pār bērnu īsteno kopīgi.  

31.01.2008.

Māte atstāj pastāvīgo dzīvesvietu kopā ar bērnu.  

04.02.2008.

Tēvs lūdz Tribunale per i Minorenni di Venezia [Venēcijas bāriņtiesu] noteikt viņam bērna ekskluzīvu aizgādību un noteikt mātei aizliegumu atstāt Itālijas teritoriju kopā ar bērnu.  

08.02.2008.

Tribunale per i Minorenni di Venezia mātei nosaka pagaidu aizliegumu atstāt Itālijas teritoriju kopā ar bērnu.    

Māte pieprasa ekskluzīvu bērna aizgādību.

Par spīti aizliegumam, māte dodas uz Austriju kopā ar bērnu.

16.04.2008.  

Tēvs pieprasa bērna atpakaļatdošanu saskaņā ar [konvenciju].

23.05.2008.

Pirms pieņemt spriedumu par pastāvīgu aizgādību, Tribunale per i Minorenni di Venezia nozīmē psiholoģisko ekspertīzi un regulāru tēva un bērna saskarsmi, kam daļēji jānotiek Itālijā, daļēji – Austrijā attiecīgo sociālo dienestu klātbūtnē; lai māte varētu pārvietoties starp abām valstīm kopā ar bērnu, lai nodrošinātu bērna tikšanos ar tēvu, tā atceļ izbraukšanas aizliegumu; pagaidām tā piešķir aizgādības tiesības abiem vecākiem kopīgi un atļauj mātei paturēt bērnu pie viņas Austrijā, vienīgi viņai piešķirot tiesības noteikt bērna ikdienas dzīvi.

Sākotnēji Austrijas tiesas ignorē šā sprieduma esamību un saturu.

06.06.2008.  

Pēc mātes lūguma Bezirksgericht Judenburg [Jūdenburgas iecirkņa tiesa] (iecirkņa, kurā atrodas mātes un bērna dzīvesvieta) aizliedz tēvam satikties ar māti un bērnu, jo viņš pret māti ir izrādījis vardarbīgu attieksmi.

03.07.2008.  

Pamatojoties uz konvencijas 13. panta b) punktu (nopietns psiholoģiska kaitējuma risks bērnam gadījumā, ja viņš tiek atšķirts no mātes) Bezirksgericht Leoben [Lēbenes iecirkņa tiesa] (Jūdenburgas iecirknim blakus esošais iecirknis (9)) noraida tēva (2008. gada 16. aprīļa) prasību, ar kuru viņš lūdza izdot rīkojumu par bērna atpakaļatdošanu uz Itāliju.

01.09.2008.  

Pēc tēva apelācijas sūdzības Landesgericht Leoben [Lēbenes federālās zemes tiesa], pamatojoties uz Regulas 11. panta 5. punktu, atceļ 2008. gada 3. jūlija spriedumu, jo Bezirksgericht [Leoben] tēvs nav ticis uzklausīts.

06.09.2008.  

Bezirksgericht Judenburg 2008. gada 6. jūnija spriedums sakarā ar [tajā ietvertā] termiņa izbeigšanos zaudē spēku.

21.11.2008.  

Bezirksgericht Leoben uzklausa tēvu un no jauna noraida viņa prasību, šoreiz atsaucoties uz Tribunale per i Minorenni di Venezia 2008. gada 23. maija spriedumu (par kura esamību tā tagad bija uzzinājusi), kurā ir noteikta bērna paturēšana pie viņa mātes Austrijā.

07.01.2009.  

Landesgericht Leoben tēva prasības noraidīšanu atzīst par pamatotu, atkal atsaucoties uz konvencijas 13. panta b) punktu.

09.04.2009.

Tēvs lūdz Tribunale per i Minorenni di Venezia izdot rīkojumu par bērna atpakaļatdošanu, pamatojoties uz Regulas 11. panta 8. punktu..  

15.05.2009.

Māte norāda, ka saskaņā ar Regulas 10. pantu Tribunale per i Minorenni di Venezia nav jurisdikcijas šajā lietā; papildus viņa lūdz nodot lietu izskatīšanai Bezirksgericht Judenburg, pamatojoties uz Regulas “15(b)(5)” pantu (10).  

30.04.2009. un

19.05.2009.

Tribunale per i Minorenni di Venezia uzklausa lietas dalībnieku pārstāvjus, māte pati personīgi neierodas; pārstāvji pauž, ka ir gatavi diskutēt par satikšanās plānu starp tēvu un bērnu, ko izveidotu tiesas nozīmēts eksperts.  

26.05.2009.  

Pēc mātes lūguma (par ko nav ticis paziņots Tribunale per i Minorenni di Venezia) Bezirksgericht Judenburg atzīst (neuzklausot tēvu) savu jurisdikciju izskatīt mātes iesniegto lūgumu par aizgādības noteikšanu “saskaņā ar Regulas 15. panta 5. punktu” un lūdz Tribunale per i Minorenni di Venezia atteikties no jurisdikcijas un nodot tai tiesvedību.

26.06.2009.

Tēvs paziņo, ka ir gatavs ievērot satikšanās plānu, ja tāds tiktu izstrādāts.  

27.06.2009.

Māte paziņo, ka viņa nevēlas pieņemt izstrādājamo satikšanās plānu, norādot uz personīgām grūtībām un bažām par bērna labklājību.  

08.07.2009.

Eksperts iesniedz savu izstrādāto satikšanās plāna projektu Tribunale per i Minorenni di Venezia, kas tajā pašā dienā saņem Bezirksgericht Judenburg lūgumu nodot tiesvedību viņai.  

10.07.2009.

Tribunale per i Minorenni di Venezia noraida mātes iebildi par kompetences neesamību un atsakās nodot lietu Bezirksgericht Judenburg jurisdikcijā, argumentējot, ka nav izpildīti Regulas 15. panta nosacījumi (šī situācija nav izņēmuma gadījums 1. punkta nozīmē, un nav pierādīta īpašā saikne 3. punkta nozīmē ar Austriju); tā konstatē, ka psiholoģisko ekspertīzi nav bijis iespējams pabeigt mātes nesadarbošanās dēļ; tā pieprasa nekavējošu bērna atpakaļatdošanu uz Itāliju vai nu mātes pavadībā (tādā gadījumā mātei tiktu piešķirts sociālais dzīvoklis, kā arī tiktu izveidots satikšanās plāns) vai arī [bērnam būtu jādzīvo] pie tēva, lai atjaunotu tēva un bērna attiecības, un tā izdod apliecību savam spriedums atbilstoši Regulas 42. panta 2. punktam.  

25.08.2009.  

Bezirksgericht Judenburg mātei piešķir pagaidu aizgādību, argumentējot, ka atgriešanās Itālijā apdraudētu bērna intereses. Tās spriedums tēvam tiek paziņots neiztulkots un bez norādes par tiesībām atteikties no saņemšanas.

22.09.2009.  

Tēvs, pamatojoties uz Regulas 47. pantu, lūdz Bezirksgericht Leoben izpildīt Tribunale per i Minorenni di Venezia 2009. gada 10. jūlijā izdoto spriedumu par atpakaļatdošanu.

23.09.2009.  

Bezirksgericht Judenburg apstiprina, ka tās 2009. gada 25. augusta spriedums ir stājies likumīgā spēkā un ir izpildāms.

12.11.2009.  

Bezirksgericht Leoben noraida lūgumu par Tribunale per i Minorenni di Venezia sprieduma par atpakaļatdošanu izpildi, argumentējot, ka bērna atgriešanās pie tēva tam radītu psiholoģiska kaitējuma risku.

30.11.2009.  

Tēvs iesniedz apelācijas sūdzību par Bezirksgericht Leoben 2009. gada 12. novembra spriedumu.

20.01.2010.  

Landesgericht Leoben apmierina tēva apelācijas sūdzību, atsaucoties uz striktu regulas noteikumu piemērošanu.

16.02.2010.  

Māte Oberster Gerichtshof iesniedz prasību “pārskatīt” [kasācijas sūdzību] Landesgericht Leoben 2010. gada 20. janvāra spriedumu.

20.04.2010.  

Oberster Gerichtshof Tiesai uzdod piecus prejudiciālus jautājumus, lūdzot tiem piemērot steidzamības tiesvedību.

03.05.2010.  

Prejudiciālā nolēmuma lūgums tiek saņemts Tiesā.
 Tiesai uzdotie jautājumi
24.      Iesniedzējtiesa atzīst, ka saskaņā ar spriedumu lietā Rinau (11) gadījumā, ja ir izsniegta apliecība atbilstoši Regulas 42. pantam, tiesai ir vienīgi jākonstatē sprieduma, kas pieņemts saskaņā ar Regulas 11. panta 8. punktu, izpildāmība un jāpieprasa nekavējoša bērna atpakaļatdošana. Tādējādi principā ir izslēgta Itālijas tiesas pieņemtā sprieduma pārbaude pēc būtības. Turklāt saskaņā ar valsts [Austrijas] procesuālo tiesību noteikumiem uz šīs tiesas teritoriālo jurisdikciju neesamību nevar atsaukties “pārskatīšanas” [kasācijas] tiesvedības ietvaros. Tomēr pēc tās domām atsevišķi punkti prasa padziļinātu pārbaudi.
25.      Tādējādi Oberster Gerichtshof nolēma uzdot Tiesai šādus piecus prejudiciālos jautājumus:
“1.      Vai ar “spriedumu par uzraudzību [aizgādību], kas neparedz bērna atpakaļatdošanu” Regulas [..] 10. panta b) punkta iv) apakšpunkta izpratnē ir jāsaprot arī pagaidu noregulējums, ar kuru “vecāku lēmumu pieņemšanas tiesības”, it īpaši tiesības noteikt dzīvesvietu, līdz galīgajam spriedumam par aizgādību tiek piešķirtas tam no vecākiem, kurš bērnu ir nolaupījis?
2.      Vai rīkojums par atpakaļatdošanu ietilpst Regulas 11. panta 8. punkta piemērošanas jomā vienīgi tad, ja tiesa liek veikt atpakaļatdošanu, pamatojoties uz tās pieņemto spriedumu par aizgādību?
3.      Ja atbilde uz 1. vai 2. jautājumu ir apstiprinoša:
a)      Vai sprieduma izpildes valstī var iebilst pret tāda sprieduma izpildi, kuru izcelsmes valsts tiesa ir apstiprinājusi ar apliecību atbilstoši Regulas 42. panta 2. punktam, pamatojoties uz izcelsmes valsts tiesas jurisdikcijas neesamību (pirmais jautājums) vai Regulas 11. panta 8. punkta nepiemērojamību (otrais jautājums)?
b)      vai arī šādā gadījumā atbildētājam izcelsmes valstī ir jālūdz anulēt apliecība, tādejādi ļaujot apturēt sprieduma izpildi sprieduma izpildes valstī, līdz izcelsmes valsts tiesas sprieduma pieņemšanai?
4.      Ja atbildes uz pirmo un otro vai trešā jautājuma a) apakšpunktu ir noliedzošas:
Vai saskaņā ar Regulas 47. panta 2. punktu izpildes valsts tiesas spriedums, kurš saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem uzskatāms par izpildāmu un ar kuru pagaidu aizgādība piešķirta tam no vecākiem, kurš bērnu ir nolaupījis, ir pretrunā rīkojuma par atpakaļatdošanu, kas agrāk pieņemts izcelsmes valstī saskaņā ar Regulas 11. panta 8. punktu, izpildei, pat ja tas netraucē rīkojuma par atpakaļatdošanu, ko izpildes valsts pieņēmusi saskaņā ar Hāgas konvenciju, izpildi?
5.      Ja arī uz 4. jautājumu ir jāatbild noliedzoši:
a)      Vai izpildes valstī var atteikt tāda sprieduma izpildi, kuru izcelsmes valsts tiesa ir apstiprinājusi ar Regulas 42. panta 2. punktā paredzēto apliecību, ja, tā kā pēc šī sprieduma taisīšanas brīža apstākļi ir mainījušies, izpilde nopietni apdraudētu bērna intereses?
b)      Vai arī atbildētājam ir jānorāda uz šiem jaunajiem apstākļiem izcelsmes valstī, kas nozīmētu, ka izpildes valstī var apturēt sprieduma izpildi līdz izcelsmes valsts tiesas sprieduma taisīšanai?”
 Tiesvedība Tiesā
26.      Lietai tiekot izskatītai steidzamības tiesvedībā, kas ir regulēta Tiesas Reglamenta 104.b pantā, rakstveida apsvērumus iesniedza Austrijas valdība un Eiropas Komisija, kurām vienīgajām, izņemot pamata lietas dalībniekus, bija tiesības iestāties lietā šajā stadijā. Šie paši lietas dalībnieki, kā arī Čehijas, Vācijas, Francijas, Itālijas, Latvijas, Slovēnijas un Apvienotās Karalistes valdības bija pārstāvētas 2010. gada 14. jūnija tiesas sēdē. Vecāki, lai gan viņiem bija tiesības iesniegt rakstveida apsvērumus un tikt pārstāvētiem tiesas sēdē, šīs savas tiesības šajā gadījumā neizmantoja.
 Analīze
 Ievada piezīmes
27.      Oberster Gerichtshof jautājumi lielā mērā ir radušies konflikta starp dažu regulas noteikumu gramatiskas un teleoloģiskas interpretācijas dēļ. Tādējādi šķiet svarīgi norādīt uz trīs pamatprincipiem, kas ir pamatā attiecīgajiem regulas noteikumiem un saskaņā ar kuriem ir jāveic ikviena viņu teleoloģiska interpretācija (12).
28.      Pirmkārt, regula ir balstīta uz bērna interešu pārākumu un viņa tiesību ievērošanu. Bez pienākuma katrā gadījumā ņemt vērā paša bērna intereses, šī ideja īpaši izpaužas vispārējā noteikumā, ka tieši bērna pastāvīgās dzīvesvietas tiesas ir vislabākajā situācijā, lai izlemtu jebkuru jautājumu par aizgādību vai vecāku atbildību un kurām tādējādi principā ir jābūt jurisdikcijai šādos jautājumos. Tomēr man šķiet, ka, kaut arī tiesai, kurai ir jāpieņem spriedums konkrētā lietā, ir jāņem vērā katra bērna īpašās intereses, regulas interpretācijai ir jābalstās uz aptverošāku bērna interešu jēdzienu, kas ir piemērojams vispārējā veidā.
29.      Otrkārt, regula tiecas nodrošināt, lai ikviena nelikumīga bērna aizvešana neradītu tiesiskas sekas, ja vien tai vēlāk nepiekrīt citas ieinteresētās personas. Šajā nolūkā tā paredz, no vienas puses, kvazi‑automātisku mehānismu, lai nodrošinātu bērna atgriešanos bez kavēšanās un, no otras puses, ļoti striktā veidā ierobežo iespējas nodot jurisdikciju tiesām tajā dalībvalstī, uz kuru bērns ir nelikumīgi aizvests, atļaujot bērna iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesām neņemt vērā eventuāli pieņemtu lēmumu par bērna neatdošanu atpakaļ, pamatojoties uz konvencijas 13. pantu.
30.      Tādējādi pat ierobežotajā vecāku atbildības un nelikumīgas aizvešanas jomā regula tiecas sasniegt vismaz divus mērķus – bērna pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesu jurisdikciju un bērna atpakaļatdošanu, ja viņš ir ticis nelikumīgi aizvests, uz iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas valsti – kas var izrādīties daļēji nesavienojami gadījumā, ja aizvešana ir bijusi pirms tik ilga laika, ka bērns dalībvalstī, uz kuru viņš ir ticis aizvests, ir ieguvis jaunu pastāvīgo dzīvesvietu.
31.      Treškārt, regula pieprasa paaugstinātu valstu tiesu savstarpējo uzticēšanos, kas līdz nepieciešamajam minimumam samazina citas dalībvalsts tiesas pieņemto nolēmumu neatzīšanas iemeslus un padara šo nolēmumu atzīšanu un izpildi kvazi‑automātisku. Turklāt, un tādā pašā nolūkā, tā paredz sadarbības mehānismu un mudina valstu tiesas to izmantot.
32.      Pēc manām domām, ir jāizceļ vēl divi citi regulas aspekti.
33.      Pirmkārt, regulā ir ietverti vienīgi noteikumi par juridikciju, atzīšanu un izpildi. Tā nekādā veidā neattiecas uz jautājumiem pēc būtības. Pretēji tam, ko, kā šķiet, tiesas sēdē apgalvoja Austrijas valdība, regulas piemērošana nav vis “Eiropas integrācija uz bērna rēķina”, bet gan tā skaidri paredz noteikt tiesu, kurai ir juridikcija, pārrobežu gadījumos un nodrošināt, ka citas tiesas uzticas tās nolēmumiem, jo visām šīm dalībvalstu tiesām savi nolēmumi ir jāpieņem, par primārām nosakot attiecīgā bērna intereses.
34.      Otrkārt, tā paredz – un, dažos gadījumos, pat pieprasa – ka tiesām un lietas dalībniekiem bērna nelikumīgas aizvešanas vai atpakaļneatdošanas gadījumos ir jārīkojas ātri. (13) Ja realitātē šis rīcības ātrums netiek nodrošināts, cieš, kā to parāda aplūkojamā lieta, regulas piemērošana. Jo īpaši regula cenšas novērst situācijas sarežģīšanos tādēļ, ka bērnam varētu rasties jaunas saiknes ar dalībvalsti, uz kuru viņš ir nelikumīgi aizvests.
35.      Visbeidzot, ir jāņem vērā konvencijā un regulā paredzētie secīgie procedūras posmi nelikumīgas (un apstrīdētas) aizvešanas gadījumā. Vispirms, vecākam, kuram bērns ir nolaupīts, saskaņā ar konvencijas 12. pantu ir jāvēršas tās valsts tiesā, uz kuru bērns ir nelikumīgi aizvests, lai iegūtu rīkojumu par bērna atpakaļatdošanu. Šāds lūgums ir jāapmierina, izņemot, ja ir konstatējami konvencijas 13. pantā minētie atteikuma iemesli un, gadījumā, ja atteikums tiek pamatots ar šā panta b) punktu, ja nav pierādīts, ka ir tikuši veikti piemēroti pasākumi, lai nodrošinātu bērna aizsardzību pēc viņa atpakaļatdošanas (skat. regulas 11. panta 4. punktu). Visos gadījumos, nepastāvot izņēmuma apstākļiem, spriedums ir jāpieņem sešu nedēļu laikā (Regulas 11. panta 3. punkts). gadījumā, ja tiek pieņemts spriedums par neatdošanu atpakaļ, tas ir jāpaziņo bērna iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstij, un lietas dalībniekiem (principā –vecākiem) ir jādod iespēja izteikties šīs valsts kompetentajā tiesā. Attiecīgā gadījumā šī pēdējā tiesa tomēr var izdot rīkojumu par bērna atpakaļatdošanu (Regulas 11. panta 8. punkts) un tās spriedums [tādā gadījumā] ir tieši izpildāms dalībvalstī, uz kuru bērns aizvests, ja tas ir apstiprināts atbilstoši regulas 42. panta noteikumiem. Tomēr tāds apstiprinājums ir iespējams vienīgi, ja tiesa ir ņēmusi vērā argumentus un apstākļus, ar kuriem ir pamatots spriedums par neatdošanu atpakaļ. Tiesai, kas nolemj par labu atpakaļatdošanai šādā gadījumā, turklāt ir jāinformē dalībvalsts, uz kuru bērns ir aizvests, iestādes par visiem pasākumiem, kas veikti nolūkā nodrošināt bērna aizsardzību pēc viņa atpakaļatdošanas.
 Par pirmo jautājumu
36.      Oberster Gerichtshof uzdod jautājumu, vai ar “spriedumu par aizgādību, kas neparedz bērna atpakaļatdošanu” Regulas 10. panta b) punkta iv) apakšpunkta izpratnē ir jāsaprot arī pagaidu noregulējums, ar kuru “vecāku lēmumu pieņemšanas tiesības”, it īpaši tiesības noteikt dzīvesvietu”, līdz galīgajam spriedumam par aizgādību tiek piešķirtas tam no vecākiem, kurš bērnu ir nolaupījis (14).
37.      Minētās tiesvedības kontekstā ir jānoskaidro, vai, pieņemot 2008. gada 23. maija spriedumu, Tribunale per i Minorenni di Venezia zaudēja juridikciju, kas tai līdz tam piemita saskaņā ar Regulas 10. pantā ietverto vispārējo principu, kā tās dalībvalsts, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms viņa nelikumīgās aizvešanas, tiesai. Oberster Gerichtshof uzskata, ka bērns patlaban ir ieguvis jaunu pastāvīgo dzīvesvietu Austrijā un ka, kaut arī nav izpildīts šā panta a) punkts (šajā gadījumā – tēva piekrišana), tomēr ir izpildīti pirmie divi b) punktā ietvertie nosacījumi (proti, ka bērns Austrijā ir dzīvojis ilgāk par gadu no brīža, kad tēvs uzzināja bērna atrašanās vietu un ka bērns ir integrējies savā jaunajā vidē). Ja ir izpildīts vismaz viens no papildu nosacījumiem, kas minēti i) apakšpunktā līdz iv) apakšpunktā, vispārējā jurisdikcija pāriet Austrijas, bērna jaunās pastāvīgās dzīvesvietas valsts, tiesām. Oberster Gerichtshof neapspriež i) punktā līdz iii) punktā ietvertos nosacījumus, taču uzskata, ka, ja – kā to norāda māte – Tribunale per i Minorenni di Venezia 2008. gada 23. maija spriedums ir jāuzskata par “spriedumu par aizgādību, kas neparedz bērna atpakaļatdošanu”, tad ir izpildīts iv) punkta nosacījums.
38.      Taču Oberster Gerichtshof uzskata, ka atbilstoši teleoloģiskai interpretācijai šo nosacījumu nevar uzskatīt par izpildītu – pat, ja pēc gramatiskas interpretācijas aplūkojamais spriedums būtu “spriedums par aizgādību”, jo tas noteica bērna aizgādību, tiesa gan, tikai pagaidu, un nepieprasīja viņa atgriešanos, vismaz ne tūlītēju.
39.      Iesniedzējtiesas argumentācija pamatā ir šāda. Ja spriedums par pastāvīgu aizgādību nenoteic bērna atpakaļatdošanu, nav iemesla saglabāt jurisdikciju bērna iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesām. Jaunās pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesas vienmēr būs labāk spējīgas pieņemt galīgos spriedumus attiecībā uz bērnu, un Regulas 10. panta b) punkta i) apakšpunkta līdz iv) apakšpunkta noteikumi ir saprotami un pamatoti. Turpretim, ja pagaidu noregulējums, ar kuru bērnam atļauj dzīvot pie bērnu nolaupījušā vecāka, vienīgi paredz izvairīties no bērna turpmākas pārvietošanas, gaidot galīgo spriedumu, gramatiska interpretācija, saskaņā ar kuru iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas tiesa zaudētu jurisdikciju, neļautu pēdējai pieņemt savu galīgo spriedumu. Tomēr, ņemot vērā regulas mērķi, šai tiesai nevajadzētu zaudēt savu jurisdikciju, izņemot vienīgi, ja aizgādība tiek panākta bez rīkojuma par atpakaļatdošanu. Austrijas valdība pilnībā atbalsta šo argumentāciju.
40.      Tādā pašā nolūkā Komisija norāda uz risku, ka iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesa varētu atturēties pieņemt spriedumu par pagaidu aizgādību, kas atstātu bērnu viņa jaunajā pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī un kas būtu bērna interesēs, baidoties no tā, ka tai varētu tikt atņemta jurisdikcija vēlāk pieņemt galīgo spriedumu lietā. Komisija arī uzskata, ka Regulas 10. pantā minētie jurisdikcijas nodošanas nosacījumi kā izņēmumi no vispārējā iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesas jurisdikcijas saglabāšanas principa drīzāk ir jāinterpretē šauri, nevis plaši.
41.      Visas tiesas sēdē pārstāvētās dalībvalstis, izņemot Slovēnijas Republiku, aizstāvēja tieši šo viedokli.
42.      Es, vispārēji, varu pievienoties šim viedoklim, pat ja es uzskatu, ka ir nepieciešams niansēt atsevišķas tā daļas un pārbaudīt dažus citus apsvērumus, kas ir pretrunīgi un nevar tikt uzreiz nešaubīgi noraidīti.
43.      Pirmkārt, es secinu, ka Oberster Gerichtshof viedoklis zināmā mērā ir balstīts uz iemesliem, kas Tribunale per i Minorenni di Venezia mudināja piešķirt mātei pagaidu aizgādību. Tomēr es atturētos sekot šādai pieejai. Principā, man šķiet nevēlami interpretēt regulu, par pamatu ņemot sprieduma par individuālu aizgādību specifisko argumentāciju. Drīzāk ir jānoskaidro, vai objektīvi var nošķirt atkarībā no tā, vai spriedums ir pagaidu, vai nē. Turklāt vienmēr pastāv risks, ka vienas dalībvalsts tiesa kļūdaini interpretēs citas dalībvalsts tiesas argumentāciju (15). Tādēļ es centīšos analizēt jautājumu, ievērojot vispārīgāku pieeju.
44.      Otrkārt, es šaubos, ka šajā kontekstā bez citiem pārkārtojumiem varētu tikt piemērots princips, ka izņēmumi vai atkāpes no vispārēja principa ir jāinterpretē šauri. Tieši Regulas 10. panta gadījumā, ja iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas tiesas jurisdikcijas saglabāšana atbilst vienam no regulas pamatprincipiem – proti, bērnu nolaupījušā vecāka rīcībai nepiešķirt nekādu juridisku spēku – izņēmums atbilst citam pamatprincipam, jo tas attiecas uz jurisdikcijas noteikumu, kas “ir izveidots, ņemot vērā bērna intereses, jo īpaši tuvuma kritēriju” (16).
45.      Visbeidzot, ir jāatzīst, ka – lai arī cik vilinošs varētu šķist iesniedzējtiesas, Komisijas un nospiedoša vairākuma tiesas sēdē pārstāvēto dalībvalstu ieteiktais risinājums – atsevišķi argumenti to var apstrīdēt. Tos var rezumēt šādi.
46.      Regulas 10. panta b) punkta iv) apakšpunkts attiecas uz situāciju, kad bērns valstī, uz kuru viņš ir nelikumīgi aizvests, ir dzīvojis vismaz vienu gadu vai kad viņš ir ieguvis jaunu pastāvīgo dzīvesvietu un ir iedzīvojies savā jaunajā vidē un kad viņa iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesas ne vien šajā laikā nav pieņēmušas spriedumu par bērna aizgādību, bet tās arī ir pieņēmušas, ka – protams, pagaidām, taču, jebkurā gadījumā, vismaz vienu gadu – viņa interesēs ir palikt dalībvalstī, uz kuru viņš ir aizvests. Ņemot vērā laika ritējumu, ir ļoti iespējams, ka šīm tiesām būs arvien grūtāk ievākt informāciju par bērna attiecīgā brīža situāciju un ģimenes loku (piemēram, ar psiholoģisko ekspertīžu, sociālo dienestu ziņojumu un/vai atkarībā no bērna vecuma, tiešas izjautāšanas palīdzību). Turklāt tās atrodas dalībvalstī, ar kuru bērnam bez šaubām pakāpeniski zūd kontakts. Vai tādos apstākļos jurisdikcijas tiesai, kas atrodas vistuvāk bērnam, principam nevajadzētu gūt pārsvaru pār bērna iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas [valsts] tiesas jurisdikcijas saglabāšanu?
47.      Tomēr es neuzskatu, ka atbildei uz šo jautājumu jābūt apstiprinošai.
48.      Ja bērns ir ticis nelikumīgi aizvests uz citu dalībvalsti, regulas un konvencijas tūlītējais mērķis ir nodrošināt viņa ātru atgriešanos, lai neļautu bērnu nolaupījušajam vecākam gūt nekādas praktiskas vai juridiskas priekšrocības, ko viņš būtu varējis cerēt iegūt tādā situācijā (17). Ja šis mērķis tiek īstenots efektīvi, tas arī rada nozīmīgu preventīvu iedarbību. Taču kā tas ir redzams no Komisijas priekšlikumā (18), kas tika sniegts pirms regulas pieņemšanas, ietvertās argumentācijas, “atsevišķos gadījumos var izrādīties leģitīmi, ka situācijas, ko faktiski ir radījusi bērna nolaupīšana, tiesiskās sekas ir jurisdikcijas nodošana. Šajā nolūkā ir jārod līdzsvars starp iespēju ļaut tiesai, kas no tā laika ir tuvāk bērnam, atzīt savu jurisdikciju un nepieciešamību neļaut nolaupītājam gūt labumu no savas prettiesiskās darbības”.
49.      Tieši šis ir līdzsvars – starp diviem iepriekšminētajiem principiem (19) – ko paredz panākt Regulas 10. pants attiecībā uz, pirmkārt, vispārējo jurisdikciju aizgādības noteikšanas jautājumos un, otrkārt, ar šīs pašas Regulas 11. panta 8. punkta palīdzību, kurā ir paredzēta speciālā jurisdikcija, lai pieprasītu bērna atpakaļatdošanu.
50.      Attiecībā uz nelikumīgu aizvešanu pamatprincips, kas paredz liegt bērnu nolaupījušajam vecākam gūt jebkādas priekšrocības no viņa nelikumīgās darbības, paredz iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesu jurisdikciju. Šis princips ir attiecināms ne vien vienīgi uz vispārējo jurisdikciju, bet arī un a fortiori, uz kompetenci izdot rīkojumu par atpakaļatdošanu.
51.      Tomēr šķiet pilnīgi saprātīgi – un arī saskanīgi ar tālāk aprakstītajiem līdzsvara meklējumiem – noteikt, kā tas ir Regulas 10. panta a) punktā, ka jaunas pastāvīgas dzīvesvietas iegūšana var, ja tam piekrīt visi lietas dalībnieki, kam ir aizgādības tiesības, izraisīt jurisdikcijas nodošanu tās dalībvalsts, kur ir bērna jaunā pastāvīgā dzīvesvieta, tiesām. Šajā gadījumā jurisdikcijai, lai pieprasītu bērna atpakaļatdošanu, vairs nav jēgas.
52.      Tāpat pilnīgi saprātīgi varētu šķist arī paredzēt tādu pašu jurisdikcijas nodošanu katru reizi, kad bērns ne vien ir ieguvis jaunu pastāvīgo dzīvesvietu, bet arī ir dzīvojis jaunajā dalībvalstī vairāk par gadu un ir integrējies savā jaunajā vidē, pat bez visu personu, kam ir aizgādības tiesības, piekrišanas. Šāds risinājums ir ietverts Hāgas 1996. gada konvencijas (20) 7. pantā, kas šķiet esam saskaņā ar pastāvīgās dzīvesvietas tiesas jurisdikcijas principu, ievērojot bērna intereses. Tomēr, kaut arī no sagatavojošiem darbiem pirms regulas pieņemšanas ir secināms, ka vairākas delegācijas atbalstīja šo risinājumu (21), galu galā apzināti tika izvēlēta stingrāka pieeja, kas jurisdikcijas nodošanu pieļauj vienīgi četros gadījumos, kas izsmeļoši minēti Regulas 10. panta b) apakšpunkta galīgajā redakcijā.
53.      Pirmie trīs no šiem gadījumiem faktiski paredz personu, kam ir aizgādības tiesības (proti, parasti vecāka, kuram bērns ir nolaupīts), klusējot izteiktu piekrišanu tiktāl, ciktāl dalībvalstī, uz kuru bērns ir nelikumīgi aizvests, nav celta nekāda bērna atpakaļatdošanas prasība vai arī tā ir tikusi atsaukta vai noraidīta tādā veidā, lai prasītājs neturpinātu tiesvedību iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī saskaņā ar Regulas 11. panta 7. un 8. punktu.
54.      Ceturtais, mūs aplūkojamajā gadījumā interesējošais gadījums, ir tāds, kad spriedums par aizgādību, ko ir pieņēmusi tās dalībvalsts, kurā bija bērna iepriekšējā pastāvīgā dzīvesvieta, tiesa, neparedz bērna atpakaļatdošanu. Šeit vairs nav runas par klusējot izteiktu piekrišanu jurisdikcijas nodošanai no šīs tiesas, bet gan drīzāk par spriedumu, kas atzīst, ka bērns ir ieguvis jaunu pastāvīgo dzīvesvietu citā dalībvalstī, kas rada jurisdikcijas nodošanu. Tādējādi, ja gadījumā, kad bērns maina pastāvīgo dzīvesvietu, pārbraucot no vienas dalībvalsts uz citu, jurisdikcijas nodošanai ir jānotiek automātiski saskaņā ar Regulas 8. un 9. pantu, tad nelikumīgas aizvešanas gadījumā iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesai šī aizvešana ir jālegalizē, to atzīstot, lai sasniegtu to pašu rezultātu.
55.      Netiek apstrīdēts, ka tāda atzīšana tiek pausta ar spriedumu, ar ko tiek izlemts jautājums par pastāvīgo aizgādību, ja vien tiek izpildīti citi Regulas 10. panta b) punktā ietvertie nosacījumi (jauna pastāvīga dzīves vieta vairāk par gadu, integrēšanās jaunajā vidē). Atbilstoši gramatiskai interpretācijai (Slovēnijas valdība norādīja uz ļoti plašo Regulas 2. panta 4. punktā minētā jēdziena “spriedums” definīciju) tas pats attiektos arī uz pagaidu noregulējumu, kas vēlāk tiktu aizstāts ar pastāvīgu galīgu spriedumu.
56.      Tomēr es neuzskatu, ka tam tā būtu jābūt. Viena gada termiņš, kas ir nosacījums jurisdikcijas nodošanai, ir ietverts visos Regulas 10. panta b) punktā minētajos gadījumos, pirmajos trīs gadījumos skaidri norādot termiņu prasības par bērna atpakaļatdošanu celšanai vai saņemšanas [tiesā] apstiprinājumam. Tāpēc būtu pārsteidzoši – un nesaderīgi – ja ceturtajā gadījumā tas būtu termiņš tiesvedības noslēgumam. Tomēr tieši šāds rezultāts novestu pie pagaidu noregulējumu iekļaušanas jēdzienā “spriedums par aizgādību, kas neparedz bērna atpakaļatdošanu”. Aplūkojamajā gadījumā tiesa, kura nebija pieņēmusi nekādu “spriedumu par aizgādību, kas neparedz bērna [tūlītēju] atpakaļatdošanu”, saglabātu savu jurisdikciju līdz tiesvedības beigām; bet tiesa, kas pieņēmusi tādu spriedumu (kas bērna interesēs bieži var izrādīties vēlami) vienlaicīgi noteiktu termiņu sava galīgā sprieduma pieņemšanai.
57.      Ja tiesā ir iesniegta prasība par bērna aizgādību un it īpaši, ja šī tiesvedība notiek saistībā ar nelikumīgu aizvešanu, tai bieži ir jāsaskaras ar nopietnām grūtībām. Vecākiem piemītošā neatlaidība var vienu vai otru no viņiem mudināt izmantot visas pieejamās procedūras, lai atgūtu bērnu. Atsevišķos gadījumos vecāks var kļūdīties ceļa izvēlē, citos viņš var šos ceļus izmantot apzināti. Turklāt, tā kā vienmēr būs iesaistītas abu dalībvalstu tiesas, tiesvedība vienā dalībvalstī var kavēt tiesvedību otrā dalībvalstī un eventuāli nepietiekama komunikācija var vēl pagarināt šo kavēšanos. Tomēr visos gadījumos patiess apdraudējums – ka tiesvedības ilgums faktiski netiek kontrolēts iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesā.
58.      Aplūkojamais gadījums tam sniedz ilustrāciju. Vispirms, šķiet, ka Bezirksgericht Leoben ar 2008. gada 3. jūlija spriedumu, pamatojoties uz konvenciju, ir noraidījusi tēva 11 nedēļas iepriekš, 2008. gada 16. aprīlī iesniegto atpakaļatdošanas prasību, kaut gan Regulas 11. panta 3. punkts noteic maksimālu sešu nedēļu termiņu, “ja vien nepastāv ārkārtēji apstākļi, kas padara to par neiespējamu”. Turklāt pēc šā atteikuma tā vietā, lai tieši vērstos pie Tribunale per i Minorenni di Venezia un saņemtu rīkojumu saskaņā ar Regulas 11. panta 8. punktu, tēvs pārsūdzēja Austrijas tiesas pieņemto spriedumu par atteikumu – divas reizes, jo pirmais atteikums tika atcelts un pēc tam tika pieņemts lēmums atteikt vēlreiz. Turklāt pat vēl pēc viņa otrās apelācijas sūdzības noraidīšanas 2009. gada 7. janvārī tēvs gaidīja trīs mēnešus pirms celt prasību Regulas 11. panta 8. punkta izpratnē (22). Visu šo laika posmu pasākumus, ko bija noteikusi Tribunale per i Minorenni di Venezia, lai varētu saņemt pietiekamu informāciju galīga sprieduma pieņemšanai par bērna aizgādību (tikšanās ar tēvu, psihologa eksperta ziņojums) – pasākumus, kas tieši bija pamatā spriedumam pagaidām atstāt bērnu pie mātes Austrijā – nevarēja sekmīgi izpildīt mātes pilnīga sadarbības trūkuma dēļ. Viena gada termiņš tādējādi beidzās, kas nekādā veidā nebija saistāms nedz ar tēva piekrišanu, nedz arī ar Tribunale per i Minorenni di Venezia bezdarbību (23).
59.      Tomēr tiesai, kurai tāds strīds ir jāizskata pirmajai, bieži vien ir nepieciešams pieņemt tūlītējus pagaidu pasākumus, lai tiktu galā ar pašu steidzamāko, kamēr tā noskaidros visus nepieciešamos apstākļus galīga sprieduma par bērna aizgādību pieņemšanai. Tieši tas ir noticis aplūkojamajā gadījumā. Man šķiet neticami, ka likumdevējs būtu vēlējies, ka šādā situācijā jurisdikcija automātiski tiktu nodota pēc viena gada, un pirmajai tiesai tā saglabātos vienīgi, ja tā nebūtu noteikusi pagaidu noregulējumu, galīgā sprieduma par aizgādību pieņemšanu atliekot uz vēlāku laiku. Tas novestu pie tā, ka jurisdikcijas tiesā uzsāktas tiesvedības norise tiktu pārtraukta vienīgi tādēļ, ka tiesa bija noteikusi pagaidu noregulējumu, ko tā uzskatīja par nepieciešamu.
60.      Tieši pretēji, vienīgi, ja termiņa izbeigšanos papildina arī vecāka‑prasītāja piekrišana – nosakot noteiktu termiņu jau uzsāktajai tiesvedībai vai izslēdzot jebkādu tālāku tiesvedību, kas varētu noslēgties ar izpildāmu rīkojumu par atpakaļatdošanu saskaņā ar Regulas 11. panta 8. punktu un 42. pantu – vai ar lietu skatošās kompetentās tiesas spriedumu, izbeidzot tiesvedību un nepieprasot bērna atpakaļatdošanu, kas, pēc manām domām, varētu pamatot jurisdikcijas nodošanu tās dalībvalsts, uz kuru bērns ir nelikumīgi aizvests, tiesām. Tādējādi visiem četriem Regulas 10. panta b) punktā minētajiem gadījumiem ir vienots pamats [ietveršanai] spriedumā tieši vai netieši, kas izslēdz vēlāku vēršanos pie Regulas 11. panta 8. punktā un 42. pantā ietvertā mehānisma.
61.      Tiesas sēdē tika uzdots jautājums par to, kā dalībvalsts, uz kuru bērns ir nelikumīgi aizvests, tiesa ar nepieciešamo noteiktību var noskaidrot, vai iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesas spriedumam ir pagaidu vai galīgs raksturs. Vispār, spriedumi bērnu aizgādības jautājumos, ņemot vērā apstākļu izmaiņas, vienmēr ir pakļauti iespējamai pārskatīšanai un tādējādi tiem nav tādas pašas galīguma pakāpes kā vairumam citu tiesas spriedumu (24). Turklāt dalībvalstu tiesību sistēmu procesuālo tiesību un terminoloģijas atšķirības var apgrūtināt uzdevumu nošķirt pagaidu spriedumu no galīga sprieduma.
62.      Man šķiet, ka atbilde ir jārod Francijas valdības piedāvātājā kritērijā, proti, ka spriedumu par aizgādību ir jāuzskata par pagaidu tik ilgi, kamēr tiesa nav “izsmēlusi savu tiesvedību”. Tātad ir pietiekami pārbaudīt – ja nepieciešams, ar attiecīgo centrālo iestāžu palīdzību – vai attiecīgajā tiesvedībā vēl ir veicamas kādas darbības, bez kurām lietas izskatīšana tiesā nevar turpināties.
63.      Tādējādi es secinu, ka Regulas 10. panta b) punkta iv) apakšpunkta gramatiska interpretācija ir pretrunā tās mērķiem, un ka pagaidu noregulējums, ar ko aizgādības tiesības līdz galīgajam spriedumam par aizgādību tiek piešķirtas tam no vecākiem, kurš bērnu ir nolaupījis, nav “spriedums par aizgādību, kas neparedz bērna atpakaļatdošanu” šīs tiesību normas izpratnē.
 Par otro jautājumu
64.      Oberster Gerichtshof vaicā, vai rīkojums par atpakaļatdošanu ietilpst Regulas 11. panta 8. punkta piemērošanas jomā vienīgi tad, ja tiesa liek veikt atpakaļatdošanu, pamatojoties uz tās pašas pieņemto spriedumu par aizgādību.
65.      Tā paskaidro, ka māte apgalvo, ka vienīgi tāds rīkojums par atpakaļatdošanu, kas izdots, pamatojoties uz spriedumu par aizgādību, ietilpst Regulas 11. panta 8. punkta piemērošanas jomā. Tribunale per i Minorenni di Venezia 2009. gada 10. jūlija spriedums, kura izpildi lūdz tēvs, nav izdots, pamatojoties uz spriedumu par aizgādību, un tāpēc tas neietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā.
66.      Oberster Gerichtshof pamatoti atzīst, ka tādu interpretāciju nepamato nedz šīs tiesību normas teksts – kas bez izšķirības norāda uz “visiem turpmākiem spriedumiem, kas pieprasa bērna atpakaļatdošanu” – nedz arī spriedums lietā Rinau (25) – kurā ir uzsvērta nākamā sprieduma pēc sprieduma par neatdošanu atpakaļ procesuālā autonomija – taču uzskata, ka to nevar izslēgt, veicot sistēmisku un teleoloģisku interpretāciju. No vienas puses, no Regulas 11. panta 7. punkta izriet, ka no 6. līdz 8. punkta regulējums, kas pēdējo vārdu piešķir iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesām, ir piemērojams vienīgi, ja rīkojums par atpakaļatdošanu ir pamatos ar nolēmumu par aizgādību, kas pieprasa bērna atpakaļatdošanu. No otras puses, tāda interpretācija padarītu saderīgāku Regulas 10. un 11. panta sistēmu to kopumā.
67.      Uzreiz jāprecizē, ka es ne mazākajā mērā neesmu pārliecināta, ka iesniedzējtiesas norādītajiem apsvērumiem ir jānoved pie tās rekomendētā rezultāta. Kā es to paskaidroju saistībā ar pirmo jautājumu, konvencijas primārais mērķis, izņemot atsevišķus izņēmuma gadījumos, ir nodrošināt tūlītēju bērna atgriešanos, vēl pirms tiek izskatīts jautājums par aizgādību vai vecāku atbildību. Regulas 11. pants paredz pastiprināt šo noteikumu, arī no atpakaļatdošanas bez kavēšanās viedokļa – un nevis pēc sprieduma par aizgādību pieņemšanas, kas kā tiesas process varētu izvērsties ilgs.
68.      Tomēr Oberster Gerichtshof uzskata – un šo viedokli tiesas sēdē ir aizstāvējušas arī vairākas dalībvalstis – ka rīkojumam par atpakaļatdošanu, kas izdots, pamatojoties uz spriedumu par aizgādību, ar kuru tiek pieprasīta bērna atpakaļatdošana, un kas ir pieņemts pēc faktu noskaidrošanas un pierādījumu iegūšanas, būtu labāka pamatotības garantija, nekā spriedumam, kas pieņemts vienkāršas pagaidu noregulējuma tiesvedības ietvaros.
69.      Turklāt saskaņā ar iesniedzējtiesas domām, ja šāds pēdējā veida spriedums būtu spriedums Regulas 11. panta 8. punkta izpratnē, būtu grūti saprast pantu kopumā. Tā vietā, lai prasītu, ka valsts, uz kuru bērns nelikumīgi aizvests, tiesa vispirms uzsāk atpakaļatdošanas procedūru saskaņā ar konvenciju, bērna iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas valsts tūlīt pēc nolaupīšanas varētu izdot vienkāršu rīkojumu par atpakaļatdošanu, kas varētu būt tieši izpildāms otrā dalībvalstī gluži tāpat, kā pieņemts spriedums minētā 11. panta 8. punkta izpratnē. Tādējādi procedūra saskaņā ar konvenciju, ko pieprasa šis 11. pants, būtu laika zaudēšana, un tai pašai par sevi nebūtu nekādas jēgas.
70.      Attiecībā uz šīs argumentācijas pirmo daļu, es atzīstu, ka procedūra, kas paredz padziļinātāku faktu pārbaudi, sniedz lielāku pamatotības garantiju. Taču Regulas 11. panta 8. punktā paredzētā procedūra, ja tā tiek īstenota pareizi, sniedz, pēc manām domām, pilnībā pietiekamu garantiju. Šī procedūra attiecas uz situāciju, kad valsts, uz kuru bērns ir nelikumīgi aizvests, tiesa jau ir atteikusies pieprasīt bērna atpakaļatdošanu, pamatojoties uz vienu vai vairākiem konvencijas 13. pantā minētajiem iemesliem, un ir nosūtījusi iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesai – ar eventuālu attiecīgo centrālo iestāžu palīdzību, kas paredzēta Regulas 55. panta c) punktā – sava nolēmuma kopiju, kā arī visus saistītos dokumentus. Šī pēdējā tiesa – kas atrodas labākā situācijā, lai izvērtētu apstākļus, kādos bērns ir dzīvojis pirms aizvešanas un kādos viņš, attiecīgā gadījumā, dzīvos pēc atgriešanās – savu saskaņā ar Regulas 11. panta 8. punktu pieņemto spriedumu var apstiprināt saskaņā ar Regulas 42. pantu vienīgi, ja tā ir ņēmusi vērā argumentus un pierādījumus, ar ko ir pamatots spriedums par neatdošanu atpakaļ (26). Tādējādi var tikt prezumēts – arī saskaņā ar regulas pamatā esošo savstarpējās uzticēšanās principu – ka tā ir noraidījusi minētos argumentus un pierādījumus, pamatojoties uz citiem apstākļiem, par kuriem pirmajai tiesai nebija zināms.
71.      Pieeja, ko tiesas sēdē atbalstīja atsevišķas dalībvalstis, turpretim šķiet esam pamatota uz valsts, uz kuru bērns ir nelikumīgi aizvests, tiesu neuzticēšanos iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesu pieņemtajiem spriedumiem. Tāda pieeja ne vien ir savstarpējās uzticēšanās principa noliegums, bet tā arī vispār neņem vērā nenoliedzamo priekšrocību, kas rodas no divu tiesu veiktas divkāršas atpakaļatdošanas pieprasījuma pārbaudes, no kurām viena atrodas labākā situācijā, lai ņemtu vērā aktuālos apstākļus, kuros dzīvo bērns, kamēr otra atrodas labākā situācijā, lai novērtētu apstākļus, kādos viņš dzīvoja līdz šim un kādos viņš dzīvos atgriešanās gadījumā.
72.      Attiecībā uz otro argumentācijas daļu man šķiet, ka tā pamatojas uz kļūdainu ideju par konvencijas un regulas saistību. Konvencija viennozīmīgi paredz, ka bērna nolaupīšanas gadījumā, lai panāktu viņa nekavējošu atpakaļatdošanu, vispirms ir jāvēršas pie tās valsts, kurā atrodas bērns, tiesām. Tieši šīs tiesas atrodas labākā situācijā, lai pieprasītu atpakaļatdošanu efektīvākā veidā. To spriedumi tiks izpildīti tieši saskaņā ar attiecīgās valsts procesuālajām tiesībām. Vienīgi gadījumā, ja šīs tiesas uzskata, ka pastāv kāds no konvencijas 13. pantā minētajiem neatdošanas atpakaļ iemesliem – tātad, vienīgi izņēmuma gadījumos – ir nepieciešams vērsties pie jurisdikcijas tiesas iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas valstī saskaņā ar Regulas 11. pantu. Tādējādi tieši šo pēdējo ir jāpārliecina, ka norādītais iemesls nav šķērslis atpakaļatdošanai, pirms tomēr ir iespējams pieņemt spriedumu par neatdošanu atpakaļ saskaņā ar konvenciju.
73.      Turpretim, ja iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesas uzdevums būtu tūlīt pieprasīt bērna atpakaļatdošanu, no vienas puses, izpildes procedūra būtu – vienmēr, un nevis vienīgi atsaukšanās uz Regulas 11. panta 8. punktu gadījumā – apgrūtināta tādēļ, ka ir nepieciešama sadarbība starp divu dažādu dalībvalstu iestādēm, kas vairākumā gadījumu nozīmētu nepieciešamību iegūt attiecīgo dokumentu tulkojumus un, no otras puses, iztrūktu nepieciešamā bērna interešu aizsardzība, proti, obligātā divkāršā pārbaude šaubu gadījumā attiecībā uz viņa atpakaļatdošanas pamatotību.
74.      Tāpēc man šķiet, ka Regulas 11. panta sistēma, kopumā ņemta, ir pilnīgi viendabīga, neesot nepieciešamībai prasīt iepriekšēju spriedumu par aizgādību kā pamatu spriedumam saskaņā ar šā panta 8. punktu.
75.      Oberster Gerichtshof arī norāda, ka saskaņā ar Regulas 11. panta 8. punktu pieņemts spriedums var, ja tas ir pieņemts pirms galīga sprieduma par aizgādību, kas varētu novest pie atšķirīga iznākuma, likt bērnam mainīt dzīvesvietu divas reizes. Arī uz šo apsvērumu tiesas sēdē norādīja vairākas dalībvalstis.
76.      Divkāršas aizvešanas iespējamību nevar noliegt. Taču to, pēc manām domām, gan konvencijas, gan arī regulas autori pieņem kā neizbēgamas sekas mērķim nodrošināt tūlītēju vai nekavējošu bērna atpakaļatdošanu nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas gadījumā. Šis nolūks man šķiet ļoti skaidrs attiecīgo regulas noteikumu sistēmā. Vispirms bērns atgriežas savas iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī un tikai pēc tam tiek izlemti jautājumi par aizgādību un vecāku atbildību. Atsevišķos gadījumos tas neizbēgami nozīmēs divkāršu aizvešanu – vai pat trīskāršu aizvešanu, ņemot vērā pirmo nelikumīgo aizvešanu. Kaut gan vairākkārtēja aizvešana noteikti nav attiecīgā bērna interesēs, man šķiet, ka atbilstoši regulas (un konvencijas) garam virsroka ir jāgūst plašākai interesei nepieļaut jebkādu nolaupīšanas mēģinājumu, tam atņemot jebkādas tiesiskas vai faktiskas sekas.
77.      Turklāt procedūra ir jāaplūko sakarībā ar sasniedzamo mērķi, proti, ka bērns atgriežas tiesā, kurai ir jurisdikcija. Šī atgriešanās vienkārši ir sākotnējās nelikumīgās aizvešanas “labojums”. Tātad tiesai ar jurisdikciju jautājums par aizgādību vienmēr ir jāizskata, ņemot vērā visus šīs pārbaudes apstākļus un vismaz atsevišķus aspektus, kā, piemēram, psiholoģiskos novērojumus, sociālo dienestu ziņojumus vai, attiecīgā gadījumā, tiešu izvaicāšanu, kas parasti pieprasa bērna klātbūtni. Bērna interesēs nevar būt šā procesa sarežģīšana un paildzināšana, to paturot dalībvalstī, uz kuru viņš ir nelikumīgi aizvests. Visbeidzot, tiesa pieņem savu nolēmumu, kura rezultātā notiks vai nenotiks pēdējā aizvešana, bet kas būs pieņemts pilnīgā izpratnē par lietu.
78.      Visbeidzot, Oberster Gerichtshof ierosina, ka iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesu iespēja pieprasīt bērna atpakaļatdošanu saskaņā ar Regulas 11. panta 8. punktu, par priekšnoteikumu neizvirzot spriedumu par aizgādību, būtu pretrunā savstarpējās atzīšanas principam, jo tā nozīmētu, ka citas dalībvalsts tiesas varētu atteikt atpakaļatdošanu subjektīvu iemeslu dēļ.
79.      Šis arguments mani nepārliecina. Kā es paskaidroju iepriekš, procedūra drīzāk sniedz divkāršas pārbaudes garantiju šaubu gadījumā attiecībā uz bērna atpakaļatdošanas pieprasījuma pamatotību un pieprasa izsvērtu argumentāciju ikvienam spriedumam par atpakaļatdošanu Regulas11. panta 8. punkta izpratnē. Tas man nekādi nešķiet neatbilstoši savstarpējās atzīšanas principam, kas ir regulas pamatā un kas – tieši pretēji – pieprasa dalībvalsts tiesai nepiedēvēt subjektīvas slēptas domas citas dalībvalsts tiesai, bet gan uzskatīt viņas spriedumus par tikpat objektīvi pamatotiem, kā šīs pašas valsts tiesās pieņemtos.
80.      Tāpēc es uzskatu, ka nekas regulas tekstā vai struktūrā neierobežo iespēju pieprasīt bērna atpakaļatdošanu saskaņā ar Regulas 11. panta 8. punktu gadījumā, kad tā pati tiesa jau ir pieņēmusi spriedumu par aizgādību.
 Par trešo jautājumu
81.      Gadījumā, ja atbilde uz pirmo vai otro jautājumu ir apstiprinoša, Oberster Gerichtshof jautā, vai sprieduma izpildes valstī var iebilst pret tāda sprieduma izpildi, kuru izcelsmes valsts tiesa ir apstiprinājusi ar apliecību atbilstoši Regulas 42. panta 2. punktam, pamatojoties uz izcelsmes valsts tiesas jurisdikcijas neesamību (pirmais jautājums) vai Regulas 11. panta 8. punkta nepiemērojamību (otrais jautājums), vai arī tomēr šādā gadījumā atbildētājam izcelsmes valstī ir jālūdz anulēt apliecība, kas sprieduma izpildes valstī ļautu apturēt sprieduma izpildi līdz izcelsmes valsts tiesas sprieduma pieņemšanai.
82.      Tiktāl, ciktāl es iesaku atbildēt noliedzoši uz pirmajiem diviem jautājumiem, trešais jautājums nav aktuāls. Tomēr es to analizēšu, ņemot vērā iespēju, ka Tiesa uz pirmo vai otro jautājumu varētu atbildēt apstiprinoši un ievērojot šim jautājumam piemītošo vispārējo interesi noskaidrot robežas iespējai iebilst pret tāda sprieduma izpildi, kas apliecināts saskaņā ar Regulas 42. panta 2. punktu.
83.      Oberster Gerichtshof norāda, ka, tā kā Tribunale per i Minorenni di Venezia ir izdevusi apliecību saskaņā ar Regulas 42. pantu, Austrijas tiesas nevar pārbaudīt tās spriedumu pēc būtības. Tomēr nav izslēgts, ka šīs tiesas varētu pārbaudīt minēto spriedumu, ja tas būtu pieņemts, pamatojoties uz Regulas 11. panta 8. punktu. Ņemot vērā, ka saskaņā ar šīs pēdējās 40. pantu regulas 4. iedaļa attiecas uz “bērna atpakaļatdošanu, kas noteikta spriedumā, kurš taisīts atbilstoši 11. panta 8. punktam”, regulas 42. panta 1. punkts nebūtu piemērojams un obligāta iedarbība apliecībai būtu vienīgi tad, ja pastāvētu tāds spriedums – kas tā nebūtu gadījumā, ja atbilde uz vienu vai otru no pirmajiem diviem jautājumiem būtu apstiprinoša.
84.      Joprojām pēc iesniedzējtiesas domām, tā kā minētajai apliecībai ir jānodrošina tūlītēja izpilde, vairs neveicot pārbaudi pēc būtības, tad vienīgi izcelsmes valsts tiesa varētu konstatēt, ka tā ir izdota nepamatoti. Tomēr Regulas 43. pants paredz vienīgi apliecības “koriģēšanu”. Turpretim Regulas Nr. 805/2004 (27) 10. pants, visjaunākā tiesību norma, kas regulē analogu problēmu, paredz, ka Eiropas izpildes rīkojuma apliecība, pēc izcelsmes valsts tiesai adresēta pieprasījuma, ir pamats [apliecības] anulēšanai, ja ir skaidrs, ka tā ir izdota nepamatoti. Tā kā Eiropas likumdevējs noteikti nav vēlējies paredzēt zemāku tiesisko aizsardzību, lai nodrošinātu bērna atgriešanos, salīdzinot ar neapstrīdēta prasījuma izpildi, tam pašam Oberster Gerichtshof ieskatā vajadzētu attiekties uz aplūkojamā gadījumā paredzēto apliecību. Šajā gadījumā pēc analoģijas vajadzētu piemērot arī Regulas Nr. 805/2004 23. pantu (28), lai apturētu izpildi līdz brīdim, kad izcelsmes tiesa būs pieņēmusi nolēmumu par prasību koriģēt apliecību vai anulēt to.
85.      Tādējādi iesniedzējtiesas argumentācija lielā mērā ir balstīta uz salīdzinājumu ar Regulu Nr. 805/2004, kas ir pieņemta mazāk kā piecus mēnešus pēc regulas, abu regulu sagatavošanas darbiem Eiropas Savienības Padomē noritot lielā mērā vienlaicīgi. Tādējādi, pēc manām domām, būtu pārsteidzoši, ka būtiska atšķirība starp abiem tiesību aktiem (anulēšana vienīgi materiālo tiesību normu būtiska pārkāpuma dēļ saskaņā ar regulu un anulēšana gadījumā, ja apliecība ir izdota nepamatoti, saskaņā ar Regulu Nr. 805/2004) nenozīmētu, ka likumdevējs ir velējies šos gadījumus nošķirt. Turklāt no minētajiem sagatavošanas darbiem izriet, ka abos gadījumos, pirms nonākt līdz pašreizējiem atšķirīgajiem tekstiem, tika apspriesti dažādi varianti (29).
86.      Tāpēc man šķiet, ka pirmo no šīm regulām nevar mēģināt interpretēt saskaņā ar otro, vēl jo vairāk tāpēc, ka tās abas attiecas uz vispārējo tiesu iestāžu sadarbības civillietās jomu, precīzas to regulētās jomas ir stipri atšķirīgas un obligāti nepieprasa salīdzināmas pieejas. Vispār, nav nekā kopīga starp interesēm nodrošināt bērna atgriešanos nelikumīgas aizvešanas gadījumā un interesēm izpildīt neapstrīdētu prasījumu. Es turklāt norādu, ka ar šīm tiesību normām regulētās situācijas atšķiras arī ar to, ka regulas ietvaros runa ir par konfliktu un tātad domstarpībām, kas jau vismaz divām tiesām ir zināmas un ko tās ir ņēmušas vērā; kamēr Regulas Nr. 805/2004 ietvaros prasība anulēt apliecību šķietami neapstrīdētu prasījumu pārvērš vismaz daļēji apstrīdētā prasījumā, kas var pamatot izpildes tiesas, kura pirms tam nebija izskatījusi šo prasījumu, izdarīto apturēšanu.
87.      Ņemot vērā iepriekš minēto, ir skaidrs, ka rodas jautājums par to, kādas iespējas pastāv, ja šķiet, ka Regulas 42. pantā paredzētā veida apliecība ir izdota nepamatoti. Ja interese panākt tūlītēju bērna, kurš ir ticis nelikumīgi aizvests, atpakaļatdošanu un nodrošināt vienkāršu un ātru šo atpakaļatdošanu nosakošā spriedumu izpildi saskaņā ar Regulas 11. pantā paredzēto procedūru, ir pretrunā ar iespējamību apstrīdēt minētajā 42. pantā paredzēto apliecību, vienmēr ir iespējams, ka tiesa tādu apliecību izdod, kļūdaini uzskatot, ka tā ir tiesīga to darīt, lai gan īstenībā nav izpildīti visi nepieciešamie nosacījumi, lai pieņemtu spriedumu, pamatojoties uz Regulas 11. panta 8. punktu.
88.      Tiesas sēdē tika minēts piemērs – iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesa pieprasa bērna atpakaļatdošanu situācijā, kad pirms tam dalībvalstī, uz kuru [bērns] ir nelikumīgi aizvests, nav pieņemts spriedums par neatdošanu atpakaļ, piemērojot konvencijas 13. pantu, un apliecina savu rīkojumu saskaņā ar Regulas 42. pantu. Attiecīgā tiesa tādējādi šajos apstākļos, protams, būs tiesīga pieņemt spriedumu par bērna atpakaļatdošanu, bet šajā gadījumā runa nebūs par spriedumu Regulas 11. panta 8. punkta izpratnē. Tādēļ tāda sprieduma apliecināšana saskaņā ar minēto 42. pantu nav paredzēta (30), un apliecība tādējādi būtu izdota nepamatoti.
89.      Nav īpaši ticams, ka likumdevējs būtu vēlējies izslēgt jebkādu iespēju novērst šāda veida kļūdu, kas noteikti neatbilst vienīgi regulas preambulas 24. apsvērumā minētajai koriģēšanas iespējai, proti, “ja apliecība neprecīzi atspoguļo spriedumu”.
90.      Šo problemātiku es jau aplūkoju manā viedoklī lietā Rinau (31), kā arī ne tik sen un mazliet atšķirīgā kontekstā manos secinājumos lietā Purrucker (32). Šeit es vienīgi rezumēšu viedokli, pie kāda es nonācu šajā sakarā, atsaucoties uz notikumiem abās iepriekšminētajās lietās.
91.      Regula skaidri aizliedz jebkādu izdotas apliecības pārsūdzēšanu. Turpretim tā neaizliedz pārsūdzēt apliecinātu spriedumu. Ja kāds lietas dalībnieks uzskata, ka nav izpildīti visi nepieciešamie priekšnoteikumi, lai attiecīgā tiesa varētu pieņemt šo spriedumu, tam ir jāvar apstrīdēt šīs tiesas jurisdikciju šajā pašā tiesā – ko māte šķiet esam izdarījusi aplūkojamajā lietā – un, eventuāli, iesniedzot apelācijas sūdzību augstākā tiesā. Ja valsts tiesības nepieļauj pārsūdzības šādos gadījumos, tiesai saskaņā ar ESDL 267. panta trešo daļu ir jāvēršas Tiesā. Ikvienas pārsūdzības vai lietas izskatīšanas Tiesā skatīšanai ir jānotiek tik ātri, cik vien iespējams.
92.      Tāds secinājums ir atbilde uz iesniedzējtiesas trešā jautājuma pirmo daļu, bet tiesa sava jautājuma otrajā daļā arī jautā, vai gadījumā, ja ir apliecināts spriedums, bet tiek apstrīdēta apliecības pamatotība, attiecīgā tiesa var apturēt sprieduma izpildi, lai atļautu eventuālu apliecības anulēšanu.
93.      Es norādu, ka aplūkojamā gadījumā nekas nedz spriedumā par prejudiciālo jautājuma uzdošanu, nedz arī citos Tiesai iesniegtajos dokumentos neliecina, ka māte ar Itālijā iesniegto apelācijas sūdzību par 2009. gada 10. jūlija spriedumu, kura izpildi Austrijā pieprasa tēvs, būtu apstrīdējusi Tribunale per i Minorenni di Venezia jurisdikciju.
94.      Tādos apstākļos man šķiet pilnīgi izslēgts, ka Austrijas tiesas varētu apturēt šā sprieduma izpildi, lai dotu mātei iespēju iesniegt pārsūdzību. Šo tiesu pašu kompetencē nav izskatīt apelācijas sūdzību, un tā kā tiesā ar jurisdikciju nav iesniegta nekāda apelācijas sūdzība, nekas regulas tekstā vai mērķos nepamato tāda sprieduma izpildes aizkavēšanu, kura mērķis ir panākt tūlītēju bērna atpakaļatdošanu.
95.      Vai būtu citādi, ja māte jau būtu cēlusi tādu prasību, vēl pirms tēvs lūdza izpildīt spriedumu Austrijā? Šādos apstākļos sprieduma izpildes apturēšana varētu būt pamatotāka, jo izpildes valsts tiesai būtu reāla, nevis hipotētiska neskaidrība par strīdīgā sprieduma izpildāmību. Tādējādi tā varētu izvairīties no nepamatotas bērna aizvešanas, kam varētu sekot vai nu jauna aizvešana, vai arī nepamatota bērna aizturēšana izcelsmes dalībvalstī.
96.      Es tomēr neesmu pārliecināta, ka regula pieļauj tādu apturēšanu. Regula to ne vien neparedz tieši, bet, starp citu, no šīs regulas noteikuma, kas atļauj apturēt prasības pieteikuma, ar ko ir pārsūdzēta sprieduma par vecāku atbildības īstenošanu izpildāmība (33), izskatīšanu, var noprast, ka šīlacuna ir pieļauta apzināti – nolūks, ko, starp citu, apstiprina tas, ka 43. un 44. panta pašreizējā redakcija tika pamatīgi apspriesta regulas izstrādes gaitā (34), taču netika pieņemta neviena tiesību norma, kas atļautu izpildes apturēšanu.
97.      Tomēr tāpat kā secinājuma, pie kāda es nonācu attiecībā uz iespēju apstrīdēt spriedumu (35), gadījumā, man šķiet skaidrs, ka vecākam, kurš apstrīd spriedumu izcelsmes dalībvalstī, tāpat ir jāvar šajā pašā dalībvalstī prasīt sprieduma izpildes apturēšanu, kuru izpildes dalībvalsts tiesām būtu jāņem vērā.
98.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es nonāku pie secinājuma, ka Tiesai uz Oberster Gerichtshof trešo jautājumu vajadzētu atbildēt tā, ka gadījumā, ja dalībvalsts tiesas spriedums, kas apliecināts saskaņā ar Regulas 42. panta 2. punktu, tiek pārsūdzēts izcelsmes tiesas jurisdikcijas neesamības vai Regulas 11. panta 8. punkta nepiemērojamības dēļ, vienīgā pārsūdzības iespēja ir šīs dalībvalsts tiesās pārsūdzēt pašu spriedumu (un nevis apliecību). Izpildes dalībvalsts tiesas nevar atteikt vai apturēt sprieduma izpildi.
 Par ceturto jautājumu
99.      Gadījumā, ja atbildes uz pirmo vai otro prejudiciālo jautājumu, vai uz trešā jautājuma pirmo daļu ir noliedzošas, Oberster Gerichtshof vaicā, vai saskaņā ar Regulas 47. panta 2. punktu izpildes valsts tiesas spriedums, ar kuru pagaidu aizgādība piešķirta vecākam, kurš bērnu ir nolaupījis un kas saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem uzskatāms par izpildāmu, ir šķērslis, lai izpildītu rīkojumu par atpakaļatdošanu, kas agrāk pieņemts izcelsmes valstī saskaņā ar Regulas 11. panta 8. punktu, pat ja tas netraucē rīkojuma par atpakaļatdošanu, ko izpildes valsts pieņēmusi saskaņā ar konvenciju, izpildi.
100. Pirms ķerties klāt šim jautājumam, kas tiesvedības pamata lietā ietvaros attiecas uz Bezirksgericht Judenburg 2009. gada 25. augusta rīkojuma ietekmi, man šķiet noderīgi pārbaudīt nosacījumus, kādos šī tiesa saskatīja savu jurisdikciju pieņemt minēto lēmumu.
101. No Tribunale per i Minorenni di Venezia 2009. gada 10. jūlija sprieduma izriet, ka māte sākotnēji lūdza Itālijas tiesai nodot lietu Austrijas tiesām, pamatojoties uz Regulas 15. pantu (36). Šis lūgums tika noraidīts, pamatojoties uz to, ka, pirmkārt, situācija nebija izņēmuma, bet gan attiecās uz parastu tiesvedību starp vecākiem par viņu bērna aizgādību (lai gan 15. pants ir piemērojams “izņēmuma kārtā”) un, otrkārt, ka bērnam nebija “īpaša saikne” ar Austriju minētā 15. panta 3. punktā ietvertās definīcijas nozīmē.
102. Šis spriedums ir Tribunale per i Minorenni di Venezia kompetencē un pašreizējā lūgumā sniegt prejudiciālo nolēmumu tas netiek aplūkots. Tomēr tas izraisa dažas piezīmes no manas puses.
103. Pirmkārt, man nešķiet pareizi izslēgt Regulas 15. panta piemērošanu, pamatojoties uz to, ka procedūra attiecas uz parastu tiesvedību starp vecākiem par viņu bērna aizgādību. Ievadvārdi “izņēmuma kārtā”, pēc manām domām, nepieprasa, ka, lai varētu piemērot šo tiesību normu, situācijai ir jābūt izņēmuma. Drīzāk tie ļauj tiesai ar jurisdikciju atkāpties no vispārējiem noteikumiem par jurisdikciju un nodot lietu vai lietas daļu tiesai citā dalībvalstī, ar kuru bērnam ir īpaša saikne, ja tā uzskata, ka šī pēdējā tiesa atrodas labākā situācijā lietas izlemšanai un ka nodošana būs bērna interesēs – gadījums, kas principā būs izņēmuma.
104. Otrkārt, man, pretēji tam, kā savā argumentācijā pauž Tribunale per i Minorenni di Venezia, šķiet, ka aplūkojamajā gadījumā tomēr bija izpildīti vairāki no Regulas 15. panta 3. punkta alternatīvajiem kritērijiem (ja no kuriem izpildītos vismaz viens, būtu pietiekami, lai konstatētu “īpašu saikni”). Ir skaidrs, ka bērnam papildus Itālijas pilsonībai bija arī Austrijas pilsonība, kas atbilst šīs tiesību normas c) apakšpunktā ietvertajam nosacījumam, kas nav ierobežots ar vienu vienīgu pilsonību. Turklāt lietas nodošanas lūguma atteikuma brīdī šķita skaidrs, ka māte bija ieguvusi pastāvīgo dzīvesvietu Austrijā, kas atbilst d) apakšpunktā ietvertajam nosacījumam (37).
105. Ņemot vērā minēto un pat, ja Tribunale per i Minorenni di Venezia argumentāciju dažos aspektos var uzskatīt par vāju, ir skaidrs, ka nekas regulas 15. pantā nevarēja likt šai tiesai secināt, ka Bezirksgericht Judenburg atrodas labākā situācijā tiesas spriešanai un ka lietas nodošana būtu bijusi bērna interesēs un tādējādi atteikties no jurisdikcijas par labu Austrijas tiesai. Es arī norādu, ka Tiesa nebija informēta par eventuālu mātes apelācijas sūdzību par nodošanas atteikumu, kas būtu viņas normālais nākamais solis, ja viņa iebilstu pret Tribunale per i Minorenni di Venezia argumentāciju.
106. Turklāt no sprieduma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu izriet, ka māte, nesagaidot, ka Tribunale per i Minorenni di Venezia izskata tās prasību, ar prasību par aizgādības noteikšanu vērsās tieši pie Bezirksgericht Judenburg. Šī tiesa 2009. gada 26. maijā atzina savu jurisdikciju “saskaņā ar Regulas 15. panta 5. punktu” un lūdza Itālijas tiesu nodot tai lietu. Šķiet, ka tieši uz šīs jurisdikcijas deklarācijas pamata Bezirksgericht Judenburg pieņēma 2009. gada 25. maija spriedumu, ar ko pagaidu aizgādība tika piešķirta mātei un par ko Oberster Gerichtshof jautā, vai tas varēja būt par šķērsli Tribunale per i Minorenni di Venezia 2009. gada 10. jūlija rīkojuma par atpakaļatdošanu izpildei.
107. Mūsu rīcībā nav šā 2009. gada 26. maija sprieduma teksta, bet Oberster Gerichtshof īss tā sniegtais kopsavilkums šķiet norādām, ka Bezirksgericht Judenburg savu jurisdikciju ir atzinusi Regulas 15. panta nepareizas izpratnes dēļ. Šis pants vispār neļauj tiesai atzīt savu jurisdikciju pēc savas iniciatīvas. No Regulas 15. panta 5. punkta skaidri izriet, ka tādas jurisdikcijas deklarācijas (38) priekšnosacījums ir prasības iesniegšana tiesā “saskaņā ar 1. punkta a) apakšpunktu vai 1. punkta b) apakšpunktu” – tātad, pēc tiešas vai netiešas kompetentās tiesas iniciatīvas, kas aptur tiesvedību un aicina lietas dalībniekus iesniegt prasību citas dalībvalsts tiesā vai pati lūdz citas dalībvalsts tiesu pieņemt jurisdikciju. Citas dalībvalsts, ar ko bērnam ir īpaša saikne, tiesas lūgums nodot lietu, protams, ir iespējams saskaņā ar 2. punkta c) apakšpunktu (39); bet šā lūguma turpmāka virzība ir atkarīga no tiesas, kurai ir jurisdikcija pēc būtības – tātad no (iepriekšējās) pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesas.
108. Tādējādi Bezirksgericht Judenburg jurisdikcija pieņemt tās 2009. gada 25. augusta spriedumu šķiet apšaubāma. Ja saskaņā ar Regulas 10. panta b) punkta iv) apakšpunktu Tribunale per i Minorenni di Venezia šajā brīdī bija zaudējusi savu jurisdikciju (kas ir jautājums, uz ko es ierosinu atbildēt noliedzoši), ir ticami, ka Bezirksgericht Judenburg bija ieguvusi jurisdikciju, piemērojot minētās Regulas 8. pantā noteikto parasto kārtību. Turpretim tā nevarēja iegūt jurisdikciju, pamatojoties uz 15. pantu, jo Tribunale per i Minorenni di Venezia nebija izrādījusi nekādu iniciatīvu šajā sakarā (40).
109. Savā nolēmumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu Oberster Gerichtshof piemin atsevišķus iemeslus, kuru dēļ Bezirksgericht Judenburg izdotā apliecība par to, ka tās 2009. gada 25. augusta spriedums bija stājies likumīgā spēkā un bija izpildāms, varētu būt ticis izdots nepamatoti, īpaši eventuālu sprieduma paziņošanas trūkumu dēļ. Taču tā precizē, ka apliecība ir saistoša visām citām Austrijas tiesām un attiecīgā gadījumā to varētu anulēt vienīgi pati Bezirksgericht Judenburg pēc attiecīga lūguma vai pēc savas iniciatīvas. Oberster Gerichtshof nepieļauj iespēju, ka Bezirksgericht Judenburg savu jurisdikciju būtu pasludinājusi kļūdaini, un tātad nenorāda, vai eventuāla jurisdikcijas neesamība arī nav pakļauta tās kontrolei. Katrā ziņā man šķiet, ka jurisdikcijas pasludināšanai saskaņā ar Regulas 15. pantu vajadzētu būt pakļautai Austrijas tiesu sistēmas kontrolei.
110. Ievērojot šos pēdējos apsvērumus, kurus Oberster Gerichtshof attiecīgā gadījumā bija jāņem vērā, es analizēšu ceturto prejudiciālo jautājumu, uzskatot, kā to dara pati Oberster Gerichtshof, ka Bezirksgericht Judenburg 2009. gada 25. augusta spriedums, ar ko pagaidu aizgādība tika piešķirta mātei, ir izpildāms.
111. Iesniedzējtiesa paskaidro, ka, ja aizgādības tiesību jomā izpildāms spriedums, kas ir nesavienojams ar iepriekš pieņemtu spriedumu, principā kavē šā pēdējā izpildi – kas ir tieši paredzēts Regulas 47. panta 2. punkta otrajā daļā – tas ne vienmēr tā ir arī valsts tiesībās. Oberster Gerichtshof pati nesen ir nospriedusi, ka Austrijā saskaņā ar konvenciju izdots rīkojums par atpakaļatdošanu ir jāizpilda pat, ja tas ir pretrunā vēlāk pieņemtam citas Austrijas tiesas pagaidu noregulējumam par aizgādību, jo konvencijas 17. pants noteic, ka vienīgi fakts, ka spriedums par aizgādību ir ticis izdots pieprasītajā valstī, nevar būt par pamatu bērna atpakaļatdošanas atteikumam. Ja saskaņā ar Regulas 47. panta 2. punktu pret citā valstī pieņemtu rīkojumu par atpakaļatdošanu ir jāattiecas tāpat, kā pret valsts tiesas spriedumu, pagaidu noregulējums, kas piešķir aizgādību, nevar aizkavēt tā izpildi.
112. Savā jautājumā Oberster Gerichtshof pieņem, ka Regulas 47. panta 2. punkta otrā daļa (“spriedumu, kas ir apstiprināts saskaņā ar [..] 42. panta 1. punktu, nevar izpildīt, ja tas ir pretrunā ar sekojošu izpildāmu spriedumu”) attiecas uz jebkuru izpildāmu spriedumu, kas pieņemts iepriekš, tajā skaitā arī izpildes valstī. Komisija iebilst šādai interpretācijai, norādot, ka tā ir pretrunā likumdevēja Regulas 11. panta 8. punktā paredzētajam mehānismam, kas pēdējo vārdu par bērna atpakaļatdošanu piešķir iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesām. Regulas 47. panta 2. punkta otrās daļas nozīme ir precizēt, ka agrāks izcelsmes dalībvalsts tiesas spriedums var padarīt spriedumu par atpakaļatdošanu, kas pieņemts saskaņā ar 11. panta 8. punktu, par spēkā neesošu, kas līdz ar to nav jāizpilda.
113. Lai gan tiesību normas teksts neparedz Komisijas piedāvāto precizējumu, es pievienojos šim viedoklim. Līdztekus tās norādītajiem argumentiem – un ir skaidrs, ka Regulas 11. panta 8. punktam nebūtu jēgas, ja tajā minētais spriedums varētu tikt aizstāts ar vēlāku tās tiesas spriedumu, kura jau ir pieņēmusi spriedumu par neatdošanu atpakaļ, piemērojot konvencijas 13. pantu – ir skaidrs, ka “vēlāk pieņemts izpildāms spriedums” var būt vienīgi tiesas ar jurisdikciju spriedums. Tomēr, hipotētiski, ja ir runa par spriedumu vecāku atbildības jomā, jurisdikcija ir tās dalībvalsts, kurā ir pieņemts spriedums saskaņā ar Regulas 11. panta 8. punktu, tiesām un nevis tās dalībvalsts, kurā nelikumīgi atrodas bērns, tiesām.
114. Tiesas sēdē tika uzdots jautājums, kāpēc, ja Regulas 47. panta 2. punkta otrā daļa ir piemērojama vienīgi izcelsmes dalībvalstī apliecināta sprieduma atcelšanas gadījumā, likumdevējs to nav tieši paredzējis, bet ir izvēlējies jēdzienu “pretrunā ar”, ko varētu piemērot arī izpildes dalībvalstī vēlāk pieņemta sprieduma gadījumā. Man tomēr šķiet, ka arī uz šo jautājumu ir sniegta apmierinoša atbilde. Pat, ja tiek izslēgta iespēja, ka izpildes valsts tiesa, vienkārši pieņemot pretēju spriedumu, varētu padarīt neiedarbīgu spriedumu, kam saskaņā ar Regulas 11. panta 8. punktu vajadzētu būt pēdējam vārdam par bērna atpakaļatdošanu, var būt vēl citi rīkojumam par atpakaļatdošanu pretrunā esoši spriedumu veidi – piemēram, ja atpakaļatdošanu norīko pie vecāka, kurš starplaikā ir ticis sodīts ar cietumsodu. Tāpat ir jāņem vērā, ka Regulas 47. pants attiecas arī uz saskaņā ar tās 41. pantu apliecinātiem spriedumiem, kas attiecas uz saskarsmes tiesībām un kas tādējādi var tikt skarti ar vēlākiem dažādiem citu spriedumu rīkojumiem.
115. Katrā ziņā, regula pēc iespējas ir jāinterpretē saskaņā ar konvenciju un nekad ne tādā veidā, ka plašo lēmumu pieņemšanas pilnvaru apmērs, kuras ir piešķirtas iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesām saskaņā ar Regulas 11. panta 8. punktu un saskaņā ar tās 42. pantā noteikto apliecināšanas sistēmu, faktiski sašaurinātos salīdzinājumā ar konvencijas 17. pantā ietverto noteikumu, kas it īpaši noteic, ka tikai tas, ka spriedums par aizgādību ir pieņemts pieprasītajā valstī, nevar būt par pamatu atteikt bērna atpakaļatdošanu, bet ka šīs valsts iestādēm ir jāņem vērā tāda sprieduma argumentācija.
 Par piekto jautājumu
116. Visbeidzot, gadījumā, ja atbilde uz ceturto jautājumu ir noliedzoša, Oberster Gerichtshof jautā, vai izpildes valstī var atteikt tāda sprieduma izpildi, kuru izcelsmes valsts tiesa ir apstiprinājusi ar Regulas 42. panta 2. punktā paredzēto apliecību, ja, kopš šī sprieduma pieņemšanas brīža, mainoties apstākļiem, izpilde nopietni apdraudētu bērna intereses, vai arī tomēr atbildētājam ir jānorāda uz šiem jaunajiem apstākļiem izcelsmes valstī un vai izpildes valstī var apturēt sprieduma izpildi līdz izcelsmes valsts tiesas sprieduma pieņemšanai.
117. Iesniedzējtiesa paskaidro, ka māte acīmredzot atteicās doties uz Itāliju ar bērnu, un viņu nevar piespiest to darīt. Tādā veidā rīkojuma par atpakaļatdošanu izpilde atšķirtu bērnu no mātes, lai to atdotu tēvam. Saskaņā ar Regulas 47. panta 2. punktu šī izpilde būtu jāveic saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem, kā tad, ja spriedums būtu pieņemts Austrijā. Taču saskaņā ar Austrijas tiesu judikatūru Austrijā saskaņā ar konvenciju izdots rīkojumus par atpakaļatdošanu nevarētu tikt izpildīts, ja situācijas izmaiņas radītu nopietnu fiziska vai psiholoģiska kaitējuma risku bērnam, kas tā varētu būt gadījumā, ja viņš ilgstoši ir dzīvojis izpildes valstī.
118. Aplūkojamajā gadījumā bērns Itālijā bija dzīvojis nedaudz ilgāk par gadu, un Tribunale per i Minorenni di Venezia rīkojumu par atpakaļatdošanu izdeva pusotru gadu pēc bērna nelikumīgās aizvešanas uz Austriju. Deviņu mēnešu laikā pēc šā rīkojuma izdošanas starp tēvu un bērnu nebija nekādu kontaktu un iepriekšējo 18 mēnešu laikā kontaktēšanās izpaudās vienīgi kā satikšanās. Tādējādi bērns divas trešdaļas no savas dzīves bija pavadījis atšķirti no sava tēva. Iesniedzējtiesa uzskata, ka nevar tikt izslēgts, ka bērna atņemšana mātei, lai viņu atdotu tēvam, varētu nopietni apdraudēt tā psiholoģisko attīstību un ka, lai gan mātes attieksme ir kritizējama, tā nav pamats pakļaut bērnu tādam apdraudējumam.
119. Tādējādi ir iespējams, ka tāds Austrijā izdots rīkojums par atpakaļatdošanu nebūtu izpildāms. Tā kā Regulas 47. pants pieprasa tādu pašu attieksmi kā pret izpildes valstī pieņemtiem spriedumiem, tam pašam vajadzētu attiekties arī uz Tribunale per i Minorenni di Venezia spriedumu.
120. Taču saskaņā ar attiecīgo tiesību normu jēgu un mērķi Tribunale per i Minorenni di Venezia būtu jāizvērtē, vai situācija ir mainījusies. Šeit nav runas par izpildi šaurākā izpratnē, bet gan par rīkojuma par atpakaļatdošanu pamatojumu pēc būtības. Saskaņā ar šo viedokli mātei būtu jāceļ prasība Tribunale per i Minorenni di Venezia atcelt tās spriedumu. Līdz tās izskatīšanai būtu pieļaujams apturēt sprieduma izpildi Austrijā.
121. Šajā sakarā Austrijas valdība norāda, ka saskaņā ar Regulas 47. panta 1. punktu izpildes procedūru reglamentē izpildes dalībvalsts tiesības. Būtu jāņem vērā visi izpildes šķēršļi, kas izriet no šīm tiesībām. Aplūkojamā gadījumā šie šķēršļi ietvertu visus vēlāk iestājušos apstākļus, kas varētu apdraudēt bērna intereses. Ja izcelsmes valsts tiesai būtu pienākums pārbaudīt tādu šķērsli, tas novestu pie dažādu šķēršļu pārbaudes nodalīšanas un pie paralēlas divu valstu tiesu jurisdikcijas, kas neveicinātu nedz savstarpējo uzticēšanos, nedz arī bērna intereses, kam ir jābūt augstākajam kritērijam. Visbeidzot, izpildes valsts tiesu jurisdikcija atbilstu regulas struktūrai. Saskaņā ar tuvuma kritēriju tās valsts, kurā atrodas bērns, iestādes vislabāk varētu novērtēt, vai kopš sprieduma pieņemšanas ir mainījusies situācija.
122. Turpretim Komisija uzskata, ka Regulas 47. panta 2. punkts ir jāinterpretē, ņemot vērā ātras bērna atpakaļatdošanas principu un no tā izrietošo kompetenču sadales principu. Tā kā galīgā saistošā sprieduma par atpakaļatdošanu pieņemšana ir iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesas ziņā, izpildes dalībvalsts tiesas spriedumam ir jānoteic vienīgi izpildes nosacījumi. Tādējādi Regulas 47. panta 2. punkta pirmā daļa nozīmē, ka izpildes valsts formas prasības – piemēram, attiecībā uz termiņiem, kompetentajiem dienestiem un sankciju kārtību – ir piemērojamas pašai izpildei, kamēr izcelsmes valsts tiesai vienīgajai ir jurisdikcija lemt par iebildumiem pēc būtības par izpildraksta pareizību – piemēram, izlemt, vai ir jāaptur sprieduma izpilde, jo situācija ir mainījusies kopš izpildraksta izdošanas un tā izpilde vairs nebūtu bērna interesēs.
123. No savas puses, es piekrītu Komisijas viedoklim, par ko, šķiet, daļēji ir pārliecināta arī iesniedzējtiesa (41). Saskaņā ar regulas struktūru galīgais spriedums par iespēju pieprasīt bērna atpakaļatdošanu piekrīt vienīgi viņa iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesām. Kad kāda no dalībvalsts, uz kuru bērns ir nelikumīgi aizvests, tiesām ir pieņēmusi spriedumu par neatdošanu atpakaļ, piemērojot konvencijas 13. pantu, tās jurisdikcija lietā līdz ar to ir izbeigusies, izņemot par to, kas attiecīgā gadījumā attiecas uz šī sprieduma atsaukšanu vai atcelšanu. Jebkurš vēlāks spriedums lietā pēc būtības – kurā ir jāņem vērā sprieduma par neatdošanu atpakaļ argumentācija un pierādījumi, uz kuru pamata tas ir pieņemts – ir iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts kompetentajai tiesai. Šis vēlākais spriedums attiecīgā gadījumā obligāti ir jāizpilda citā dalībvalstī – protams, saskaņā ar šīs valsts tiesībās noteikto procedūru (tas ir, formu), bet neņemot vērā apsvērumus pēc būtības, kuri varētu būt šķērslis tā izpildei.
124. Tomēr man šķiet skaidrs, ka eventuāla fiziska vai psiholoģiska kaitējuma riska draudi ir apsvērumi pēc būtības, nevis formas. gadījumā, ja tiek pārsūdzēts galīgais spriedums, kas paredz bērna atpakaļatdošanu, attiecīgajam lietas dalībniekam ir jāvēršas pie tiesas, kas to ir pieņēmusi, nevis pie tiesas, kas ir atbildīga par tā izpildi.
125. Attiecībā uz iespēju apturēt tiesvedību līdz tādas pārsūdzības izskatīšanai ir piemērojami tie paši apsvērumi, kādus es minēju šā viedokļa 93.–97. punktā, un ir jāsecina, ka tāda iespēja nav paredzēta izpildes valsts tiesām, bet, ka pārsūdzības gadījumā izcelsmes valsts tiesās šīs pēdējās ir tiesīgas apturēt sprieduma izpildi līdz pārsūdzības izskatīšanai.
126. Galu galā un katrā ziņā es uzskatu, ka iesniedzējtiesa atsaucas uz psiholoģiska kaitējuma riska iespējamību, kas izrietēja ne vien no bērna atšķiršanas no tēva deviņu mēnešu garumā kopš Tribunale per i Minorenni di Venezia sprieduma pieņemšanas 2009. gada 10. jūlijā, bet arī no atšķiršanas 18 mēnešu laikā pirms tam. Tomēr, pat ja tālākas attīstības gaitā kaut kādā veidā varētu tikt apšaubīta šā sprieduma izpilde, tā nevarētu notikt uz jebkāda iepriekšējās situācijas aspekta pamata, ko Tribunale per i Minorenni di Venezia noteikti bija jāņem vērā. un attiecībā uz tādu turpmāku notikumu attīstību, ir jāatzīmē, ka vienkāršs laika ritējums, ja pareizi tiek ievērota regulā noteiktā procedūra – [ja ir izdots] rīkojums saskaņā ar Regulas 11. panta 8. punktu, kas ir uzreiz izpildāms bez iespējas apstrīdēt tā atzīšanu – nevarētu būt to skaitā.
 Secinājumi
127. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es piedāvāju, ka Tiesai uz Oberster Gerichtshof uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem vajadzētu atbildēt šādi:
“1)      pagaidu noregulējums, ar ko aizgādības tiesības līdz galīgajam (vai pastāvīgajam) spriedumam par aizgādību tiek piešķirtas tam no vecākiem, kurš bērnu ir nolaupījis, nav “spriedums par aizgādību, kas neparedz bērna atpakaļatdošanu” Padomes 2003. gada 23. novembra Regulas Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas Nr. 1347/2000/EK atcelšanu 10. panta b) punkta iv) apakšpunkta izpratnē;
2)      rīkojums par atpakaļatdošanu ietilpst Regulas Nr. 2201/2003 11. panta 8. punkta piemērošanas jomā neatkarīgi no tā, vai tiesa šo atpakaļatdošanu pieprasa veikt, pamatojoties uz tās pašas pieņemto spriedumu par aizgādību;
3)      gadījumā, ja dalībvalsts tiesas spriedums, kas apliecināts saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 42. panta 2. punktu, tiek pārsūdzēts izcelsmes tiesas jurisdikcijas neesamības vai minētās Regulas 11. panta 8. punkta nepiemērojamības dēļ, vienīgā pārsūdzības iespēja ir šīs dalībvalsts tiesās pārsūdzēt pašu spriedumu (un nevis apliecību). Izpildes dalībvalsts tiesas nevar atteikt vai apturēt sprieduma izpildi;
4)      izpildes valsts tiesas spriedums, ar kuru pagaidu aizgādība piešķirta tam no vecākiem, kurš bērnu ir nolaupījis, nav šķērslis rīkojuma par atpakaļatdošanu, kas agrāk pieņemts izcelsmes valstī saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 11. panta 8. punktu;
5)      gadījumā, kad izpildes valstī tiek apstrīdēta tāda sprieduma, kuru izcelsmes valsts tiesa ir apstiprinājusi ar Regulas Nr. 2201/2003 42. panta 2. punktā paredzēto apliecību, izpilde, jo kopš šī sprieduma pieņemšanas brīža, mainoties apstākļiem, tā nopietni apdraudētu bērna intereses, vienīgā pārsūdzības iespēja ir šīs dalībvalsts tiesās pārsūdzēt pašu spriedumu (un nevis apliecību). Izpildes dalībvalsts tiesas nevar atteikt vai apturēt sprieduma izpildi.”
1 – Oriģinālvaloda – franču.
2 – Padomes 2003. gada 27. novembra Regula Nr. 2201/2003/EK par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas Nr. 1347/2000/EK atcelšanu (OV L 338, 1. lpp., turpmāk tekstā – “regula”).
3 – 1980. gada 25. oktobra Hāgas Konvencija par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem, kas ir spēkā no 1983. gada 1. decembra (turpmāk tekstā – “konvencija”). Atšķirībā no regulas šajā konvencijā nav ietverti noteikumi par jurisdikciju. Šajā sakarā regula iedvesmojas no 1996. gada 19. oktobra Hāgas Konvencijas par piekritību [jurisdikciju], piemērojamām tiesībām, atzīšanu, izpildi un sadarbību sakarā ar vecāku atbildību un bērnu aizsardzības pasākumiem (OV 2008 L 151, 39. lpp.). Jāatzīmē, ka regula saskaņā ar tās 60. pantu balstās uz konvenciju tiktāl, ciktāl šī pēdējā attiecas uz minētajā regulā reglamentētajām jomām.
4 – Regulas 9. un 12. pantam, kuri attiecīgi attiecas uz gadījumu, kad bērns tiek likumīgi aizvests uz citu dalībvalsti un gadījumu, kad visi lietas dalībnieki nepārprotami piekrīt citas dalībvalsts, ar ko bērnam ir cieša saikne, tiesas jurisdikcijai, šajā lietā nav nozīmes.
5 –      Regulas 53. pants paredz, ka katra dalībvalsts izraugās vienu vai vairākas centrālās iestādes, “lai palīdzētu šīs regulas piemērošanā” (skat. šī viedokļa 22. punktu).
6 –      Regulas 56. pants attiecas uz bērna ievietošanu aprūpes iestādē vai audžuģimenē citā dalībvalstī.
7 –      Citātā ir ietvertas vienīgi atsauces uz noteikumiem par vecāku atbildību, neiekļaujot atsauces uz noteikumiem par laulības šķiršanu, laulāto [mantas] atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, kam šeit nav nozīmes.
8 – 2008. gada 11. jūlija spriedums lietā C‑195/08 PPU (Krājums, I‑5271. lpp.).
9 –      No lietas materiāliem nav saprotams, kāpēc tiesvedība Austrijā noritēja divās dažādās iecirkņu tiesās.
10 –      Skat. šā viedokļa 36. zemsvītras piezīmi.
11 – Minēts 8. zemsvītras piezīmē.
12 – Skat. arī šā viedokļa 8. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Rinau (47. un turpmākie punkti), kā arī manu viedokli šajā pašā lietā (15. un turpmākie punkti).
13 – Regula vienlaicīgi attiecas uz nelikumīgu aizvešanu un nelikumīgu neatdošanu atpakaļ. Tālāk es runāšu vienīgi par “nelikumīgu aizvešanu”, jo tas ir aplūkojamās lietas gadījums. Tomēr visi paustie apsvērumi attiecas uz abiem šiem gadījumiem.
14 – Kā tiesas sēdē to precizēja Itālijas valdība, šķiet, ka prejudiciālajā jautājumā lietotais apzīmējums ““vecāku lēmumu pieņemšanas tiesības”, it īpaši tiesības noteikt dzīvesvietu” pilnīgi pareizi neatspoguļo Tribunale per i Minorenni di Venezia 2008. gada 23. maija sprieduma saturu. Tomēr ir skaidrs, ka šis spriedums attiecas uz bērna aizgādību un neparedz viņa atpakaļatdošanu.
15 – Es pat domāju, vai zināmā mērā tā nav noticis šajā lietā. Šķiet, ka Oberster Gerichtshof uzskata, ka Tribunale per i Minorenni di Venezia mātei ir piešķīrusi pagaidu aizgādību nolūkā izvairīties no atkārtotas bērna pārvietošanas, lai gan saskaņā ar manu [Tribunale per i Minorenni di Venezia] 2008. gada 23. maija rīkojuma izpratni šī tiesa tieši centās rast veidu kā padarīt vienkāršāku bērna pārvietošanos kopā ar māti starp Austriju un Itāliju, lai uzturētu kontaktus ar tēvu.
16 – Skat. Regulas preambulas 12. apsvērumu. Turklāt jāpiezīmē, ka tuvuma kritērijs kā tāds var radīt sekas, kas mainītos laika gaitā.
17 – Es savu piekrišanu tomēr saistu ar Francijas valdības tiesas sēdē sniegto precizējumu, proti, ka šeit nav runa par bērnu nolaupījušajam vecākam noteiktu sankciju, bet gan drīzāk par pasākumu, kas paredz atjaunot to tiesisko stāvokli, kāds pastāvētu, ja nelikumīgā aizvešana nemaz nebūtu notikusi.
18 – 2002. gada 17. maija Komisijas priekšlikums Padomes Regulai par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību, un par Regulas Nr. 1347/2000/EK atcelšanu, ar ko groza Regulu Nr. 44/2001 attiecībā uz jautājumiem par uzturlīdzekļiem [COM(2002) 222, galīgā redakcija/2] [neoficiāls tulkojums] attiecībā uz Regulas priekšlikuma 21. pantu, kas kļuva par Regulas 10. pantu. Šīs tiesību normas redakcija ir mainīta, bet saturs būtībā ir palicis tāds pats.
19 – Skat. šā viedokļa 28. un 29. punktu.
20 – Minēta iepriekš šā viedokļa 3. zemsvītras piezīmē. Šo konvenciju ir parakstījušas visas Savienības dalībvalstis, izņemot Maltas Republiku, bet līdz šai dienai to ir ratificējušas tikai astoņas no tām, kuru skaitā nav Austrijas Republika un Itālijas Republika. Visas citas dalībvalstis, izņemot Dānijas Karalisti, Savienības interesēs tika pilnvarotas to ratificēt vai tai pievienoties vienlaicīgi (skat. Padomes 2008. gada 5. jūnija lēmumu 2008/431/EK, ar ko pilnvaro dažas dalībvalstis Eiropas Kopienas interesēs ratificēt 1996. gada Hāgas Konvenciju par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, atzīšanu, izpildi un sadarbību attiecībā uz vecāku atbildību un bērnu aizsardzības pasākumiem vai tai pievienoties, kā arī pilnvaro dažas dalībvalstis nākt klajā ar deklarāciju par Kopienas tiesību aktu attiecīgu iekšēju noteikumu piemērošanu, OV L 151, 36. lpp.).
21 – Īpaši skat. Padomes 2002. gada 8. novembra dokumenta Nr. 13940/02 II sadaļas a) punktu (11. un turpmākie apakšpunkti).
22 – Varbūt, ka šo kavēšanos var izskaidrot ar sliktu Regulas 11. panta 7. punkta izpratni, kas paredz trīs mēnešu termiņu, kurā lietas dalībnieki var iesniegt apsvērumus par spriedumu par neatdošanu atpakaļ, taču mūsu rīcībā nav informācijas šajā sakarā.
23 – Šeit es minu piemēru no aplūkojamās lietas, taču līdzīgi apstākļi ir konstatējami šā viedokļa 8. zemsvītras piezīmē minētajā spriedumā lietā Rinau un pašlaik Tiesā izskatāmajā lietā C‑256/09 Purrucker. Attiecībā uz aplūkojamo lietu jāatzīmē, ka atsevišķi paziņošanas aizkavējumi (Tribunale per i Minorenni di Venezia 2008. gada 23. maija sprieduma paziņošana Austrijas tiesām un Bezirksgericht Judenburg 2009. gada 26. maija lūgums Tribunale per i Minorenni di Venezia nodot jurisdikciju) arī varēja būt par iemeslu tiesvedības paildzināšanai.
24 – Skat. manus secinājumus šā viedokļa 23. zemsvītras piezīmē minētajā lietā Purrucker (118. un turpmākie punkti).
25 – Minēts 8. zemsvītras piezīmē (īpaši skat. 63. un turpmākos punktus).
26 – Regulas 42. panta 2. punkta pirmās daļas c) punkts un IV pielikuma 13. punkts.
27 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Regula Nr. 805/2004/EK, ar ko izveido Eiropas izpildes rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem (OV L 143, 15. lpp.).
28 – “Ja parādnieks [..] ir iesniedzis pieprasījumu labot vai atcelt Eiropas izpildu rīkojumu saskaņā ar 10. pantu, izpildes dalībvalsts kompetentā tiesa vai iestāde, saņemot pieprasījumu no parādnieka, [..] c) ārkārtējos apstākļos aptur sprieduma izpildi.”
29 – Saistībā ar regulu skat., piemēram, 2003. gada 21. marta Vācijas delegācijas dokumentu Nr. 7730/03, kurā dedzīgi tiek aizstāvēta (10. lpp.) iespēju iesniegt apelācijas sūdzību par apliecības izdošanu – nostāju, kas tomēr netika ietverta regulā tās galīgajā redakcijā. Turpretim saistībā ar Regulu Nr. 805/2004 ir jāatzīmē, ka Komisijas sākotnējais priekšlikums [COM(2002) 159, galīgā redakcija] vienkārši, bet ar motīvu daļā ietvertu izsmeļošu un tiešu argumentāciju, paredzēja, ka spriedums par prasību saistībā ar apliecību “nav pārsūdzams” – nostāja, ko Komisija saglabāja savā izmainītajā priekšlikumā [COM(2003) 341, galīgā redakcija] pat pēc tam, kad Eiropas Parlaments bija iesniedzis priekšlikumu grozījumam, kas paredzētu pārsūdzības iespējamību, bet ko galīgajā redakcijā Parlaments un Padome nepieņēma.
30 – Skat. iepriekš 8. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Rinau, 58. un turpmākie punkti. Kaut arī tādam rīkojumam nepiemīt regulas 42. un 47. pantā paredzētais tūlītējās izpildes spēks, uz to tomēr attiecas uz citiem spriedumiem attiecināmās 28. un turpmākajos pantos ietvertās atzīšanas un izpildes procedūras.
31 – Minēts 8. zemsvītras piezīmē; īpaši skat. viedokļa 85.–96. punktu.
32 – Minēti 23. zemsvītras piezīmē; īpaši skat. viedokļa 127., 128. un 148.–154. punktu.
33 – Regulas III nodaļas 2. iedaļas 35. pants, kas nav piemērojams 4. iedaļā regulētajiem spriedumiem, kas pieprasa bērna atpakaļatdošanu.
34 – Skat. 29. zemsvītras piezīmē minēto 2003. gada 21. marta Vācijas delegācijas dokumentu Nr. 7730/03. Tas tātad attiecas uz regulas projekta 48. pantu.
35 – Skat. šā viedokļa 91. punktu.
36 – Nav skaidrs, vai, atsaucoties uz “15(b)(5)” pantu Tribunale per i Minorenni di Venezia ir vēlējusies norādīt uz Regulas 15. panta 1., 2. vai 3. punkta b) apakšpunktu, no kuriem katram attiecīgā gadījumā varētu būt nozīme. Visticamākais izskaidrojums tomēr šķiet tāds, ka māte saskaņā ar 1. punkta b) apakšpunktu ir lūgusi šo tiesu lūgt Bezirksgericht Judenburg “pieņemt jurisdikciju saskaņā ar 5. punktu”.
37 – Turklāt es norādu, ka bērns pastāvīgā veidā bija dzīvojis Austrijā vairāk par pusi savas dzīves (kur viņš ir vai nav ieguvis “pastāvīgu dzīvesvietu” regulas izpratnē), kas eventuāli būtu pietiekams pamats, lai saskaņā ar franču valodas teksta versiju atzītu, ka ir izpildīts b) apakšpunktā ietvertais nosacījums, kas gan nav tik viennozīmīgi citu valodu versijās.
38 – Jāpiezīmē, ka regulas angļu valodas versijā precīzāk ir paredzēts, ka attiecīgā tiesa pieņem jurisdikciju, nevis, ka tā sev pasludina jurisdikciju.
39 – No Tribunale per i Minorenni di Venezia 2009. gada 10. jūlija sprieduma izriet, ka Bezirksgericht Judenburg tādu lūgumu patiešām ir izteikusi – taču vienlaicīgi ar savas jurisdikcijas pasludināšanu un tātad nesagaidot atbildi uz šo lūgumu.
40 – Es turklāt uzskatu, ka 15. pants ir piemērojams vienīgi, ja tiesai, kas nodod lietu, pašai ir jurisdikcija. Pamatojoties uz šo pantu, Bezirksgericht Judenburg tādējādi netieši, bet neizbēgami ir atzinusi Tribunale per i Minorenni di Venezia jurisdikciju līdz 2009. gada 26. maijam.
41 – Skat. šī viedokļa 120. punktu.

Full & Egal Universal Law Academy