Lieta C‑242/10

Enel Produzione SpA

pret

Autorità per l’energia elettrica e il gas

(Tribunale amministrativo regionale per la Lombardia lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Direktīva 2003/54/EK – Elektroenerģijas iekšējais tirgus – Elektroenerģijas sistēmas darbībai būtiskas elektroenerģijas ražošanas iekārtas – Pienākums iesniegt piedāvājumus valsts elektroenerģijas biržas tirgū, ievērojot ierobežojumus un kritērijus, ko noteicis elektroenerģijas pārvades un sadales sistēmas operators – Dispečervadības un līdzsvarošanas pakalpojums – Sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības

Sprieduma kopsavilkums

Tiesību aktu tuvināšana – Tuvināšanas pasākumi – Kopīgie noteikumi attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu – Direktīva 2003/54

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/54 3. panta 2. punkts un 11. panta 2. un 6. punkts)

Direktīva 2003/54 par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 96/92 atcelšanu, konkrēti – tās 3. panta 2. punkts un 11. panta 2. un 6. punkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā neaizliedz tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā, lai galapatērētāja interesēs pazeminātu elektroenerģijas cenu un nodrošinātu elektroenerģijas sistēmas drošību, operatoriem, kuru rīcībā ir iekārtas, ko atbilstoši valsts regulatīvās iestādes noteiktiem kritērijiem uzskata par būtiskām, lai apmierinātu elektroenerģijas pieprasījuma vajadzības dispečervadības pakalpojumiem, vai šādu iekārtu kopumi, tiek noteikts pienākums iesniegt piedāvājumus elektroenerģijas valsts tirgos atbilstoši nosacījumiem, ko iepriekš noteikusi šī iestāde, ja vien šis tiesiskais regulējums nepārsniedz tam izvirzītā mērķa sasniegšanai vajadzīgo. Tas, vai šis nosacījums ir izpildīts, ir jāpārbauda valsts tiesai.

(sal. ar 89. punktu un rezolutīvo daļu)

TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2011. gada 21. decembrī (*)

Lieta C‑242/10

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Tribunale amministrativo regionale per la Lombardia (Itālija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2010. gada 21. janvārī un kas Tiesā reģistrēts 2010. gada 17. maijā, tiesvedībā

Enel Produzione SpA

pret

Autorità per l’energia elettrica e il gas,

piedaloties

Terna rete elettrica nazionale SpA.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], tiesneši U. Lehmuss [U. Lõhmus], A. Ross [A. Rosas], A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh] un A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev] (referents),

ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons [P. Cruz Villalón],

sekretāre A. Impellicēri [A. Impellizzeri], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 11. maija tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

– Enel Produzione SpA vārdā – G. Greko [G. Greco] un M. Muskardīni [M. Muscardini], avvocati,

– Terna rete elettrica nazionale SpA vārdā – A. Klaricia [A. Clarizia], P. Dzioti [P. Ziotti], P. Klaricia [P. Clarizia] un G. Gvida [G. Guida], avvocati,

– Itālijas valdības vārdā – Dž. Palmjēri [G. Palmieri], pārstāve, kurai palīdz P. Džentili [P. Gentili], avvocato dello Stato,

– Austrijas valdības vārdā – E. Rīdls [E. Riedl], pārstāvis,

– Eiropas Komisijas vārdā – K. Dzadra [C. Zadra] un O. Beinē [O. Beynet], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2011. gada 21. jūlija tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1 Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt EKL 23., 43., 49. un 56. pantu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. jūnija Direktīvas 2003/54/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 96/92/EK atcelšanu (OV L 176, 37. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 12. nod., 2. sēj., 211. lpp.) 11. panta 2. un 6. punktu un 24. pantu.

2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā Enel Produzione SpA (turpmāk tekstā – “Enel”) prasībā pret Autorità per l’energia elettrica e il gas [Elektroenerģijas un gāzes regulatīvo iestādi] (turpmāk tekstā – “AEEG”) par valsts tiesisko regulējumu, ar kuru elektroenerģijas ražotājiem, kuru rīcībā ir elektroenerģijas sistēmas darbībai būtiskas iekārtas, ir noteikts pienākums, izsakot elektroenerģijas piegādes piedāvājumus, ievērot noteikumus, ko paredzējusi elektroenerģijas pārvades un sadales sistēmu pārvaldošā sabiedrība (turpmāk tekstā – “sistēmas operators”).

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

3 Direktīva 2003/54 ir daļa no “otrās enerģētikas paketes”, ko Savienības likumdevējs pieņēmis, lai pakāpeniski liberalizētu elektroenerģijas un gāzes iekšējo tirgu. Ar Direktīvu 2003/54, kā teikts tās 1. pantā, “nosaka kopīgus noteikumus elektroenerģijas ražošanai, pārvadei, sadalei un piegādei. Ar to nosaka normas, kas attiecas uz elektroenerģijas nozares organizāciju un darbību, pieeju tirgum, kritērijiem un procedūrām, kuras piemēro konkursiem un atļauju piešķiršanai, kā arī uz sistēmu ekspluatāciju”.

4 Direktīvas 2003/54 II nodaļā ar virsrakstu “Nozares organizācijas vispārīgie noteikumi” 3. panta ar virsrakstu “Sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības un patērētāju aizsardzība” 2. punktā ir noteikts:

“Pilnībā ievērojot attiecīgos Līguma noteikumus, īpaši tā 86. pantu, dalībvalstis uzņēmumiem, kas darbojas elektroenerģijas nozarē, var vispārējās ekonomiskās interesēs uzlikt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, kuras attiecas [var atteikties] uz drošību, tostarp piegādes drošību, piegādes regularitāti, kvalitāti un cenu, kā arī uz vides aizsardzību, tostarp energoefektivitāti un klimata aizsardzību. Šādām saistībām ir jābūt skaidri definētām, pārredzamām, nediskriminējošām, pārbaudāmām, un tām jāgarantē tas, ka visiem ES elektroenerģijas uzņēmumiem ir vienlīdzīga pieeja valstu patērētājiem. [..]”

5 Minētās direktīvas 9. pantā par pārvades sistēmas operatoru uzdevumiem ir paredzēts:

“Pārvades sistēmas operators atbild par:

a) sistēmas ilgtermiņa jaudas garantēšanu, lai tā spētu nodrošināt saprātīgu elektroenerģijas pārvades apjomu,

b) piegāžu drošības veicināšanu ar piemērotu pārvades jaudu un sistēmas uzticamību,

[..].”

6 Tās pašas direktīvas 11. panta ar virsrakstu “Dispečervadība un līdzsvarošana” 2. un 6. punktā ir noteikts:

“2. Ražošanas objektu [iekārtu] dispečervadību un starpsavienojumu izmantošanu nosaka, ņemot vērā kritērijus, kurus var apstiprināt attiecīgā dalībvalsts un kuriem jābūt objektīviem, publicētiem un nediskriminējoši piemērojamiem, lai nodrošinātu pareizu iekšējā elektroenerģijas tirgus darbību. Jāņem vērā ekonomisk[ā] priekšrocīb[a], kāda ir elektroenerģijai, ko iegūst no pieejamiem ražošanas objektiem [pieejamām ražošanas iekārtām] vai caur starpsavienojumiem, un sistēmas tehnisk[ie] ierobežojum[i].

[..]

6. Ja pārvades sistēmas operatori iepērk enerģiju, ko izmanto enerģijas zudumu segšanai un rezerves jaudai savā sistēmā, tad šo iepirkšanu veic saskaņā ar pārredzamām, nediskriminējošām un tirgus principiem atbilstīgām procedūrām.”

7 Direktīvas 2003/54 V nodaļas ar virsrakstu “Sadales sistēmas ekspluatācija” 14. pantā par sadales sistēmas operatoru uzdevumiem ir noteikts:

“1. Sadales sistēmas operators savā apgabalā, pienācīgi ņemot vērā vides aizsardzības apsvērumus, uztur drošu, stabilu un efektīvu elektroenerģijas sadales sistēmu.

2. Nekādā gadījumā sistēmas operators sistēmu lietotājiem vai sistēmu lietotāju kategorijām nerada nevienlīdzīgus nosacījumus, jo īpaši par labu saviem saistītajiem uzņēmumiem.

[..]

6. Ja sadales sistēmas operatori ir atbildīgi par elektroenerģijas sadales sistēmas līdzsvarošanu, noteikumi, ko tie pieņem šajā nolūkā, ir objektīvi, pārredzami un nediskriminējoši, tostarp noteikumi par maksas iekasēšanu no sistēmas lietotājiem elektroenerģijas nevienmērīgas piegādes gadījumā. Noteikumus un nosacījumus, tostarp normas un tarifus attiecībā uz šādiem pakalpojumiem, ko sniedz sadales sistēmas operatori, nosaka nediskriminējošā un izmaksas atspoguļojošā veidā, saskaņā ar 23. panta 2. punkta noteikumiem, kā arī publicē.

[..]”

8 Šīs direktīvas VII nodaļā ar virsrakstu “Sistēmas pieejas organizācija” 23. panta, kas attiecas uz pārvaldes [regulatīvajām] iestādēm, 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis norīko vienu vai vairākas kompetentas iestādes, kas darbojas kā pārvaldes [regulatīvās] iestādes. Šīs iestādes ir pilnībā neatkarīgas no elektroenerģijas nozarē valdošajām interesēm. Piemērojot šo pantu, tās ir atbildīgas vismaz par to, lai tirgū nebūtu diskriminācijas, kā arī par efektīvas tirgus konkurences un efektīvas tirgus funkcionēšanas nodrošināšanu, un jo īpaši tās kontrolē:

[..]

b) visus mehānismus, kas paredzēti jaudas noslogotības problēmas risināšanai valsts elektroenerģijas sistēmā,

[..]

g) apjomu, kādā pārvades un sadales sistēmu operatori pilda savus uzdevumus saskaņā ar 9. un 14. pantu,

[..].”

9 Direktīvas 2003/54 24. pantā ar virsrakstu “Drošības pasākumi” ir paredzēts, ka gadījumā, ja enerģijas tirgū pēkšņi iestājas krīze un ir apdraudēta personu fiziskā drošība, aparatūras vai iekārtu drošība vai sistēmas viengabalainība, dalībvalsts drīkst īslaicīgi veikt vajadzīgos drošības pasākumus, par kuriem tai tūlītēji jāpaziņo Eiropas Komisijai.

Valsts tiesības

10 Ar 1999. gada 16. marta likumdošanas dekrētu Nr. 79 (1999. gada 31. marta GURI Nr. 75, turpmāk tekstā – “Bersani dekrēts”) ir ieviesta Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 19. decembra Direktīva 96/92/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu (OV 1997, L 27, 20. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 12. nod., 2. sēj., 3. lpp.).

11 Šā dekrēta 2. panta 10. punktā dispečervadība ir definēta kā “darbība, lai dotu rīkojumus attiecībā uz ražošanas iekārtu, pārvades sistēmu un palīgdienestu koordinētu izmantošanu un darbību”. No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka dispečervadība ir operācija, ar kuru sistēmas operators “regulē” tās ražošanas iekārtas, kurām ir pienācīga jaudas rezerve un kuras atrodas tā apgabalā, atbilstoši pieprasījuma vajadzībām, lai ikvienā brīdī nodrošinātu līdzsvaru starp elektroenerģijas piedāvājumu un pieprasījumu sistēmā un šādi garantētu elektroenerģijas piegādes nepārtrauktību.

12 Atbilstoši Bersani dekrēta 3. panta 3. punktam un 5. pantam AEEG 2003. gada 30. decembrī pieņēma Lēmumu Nr. 168/03 (2004. gada 30. janvāra GURI Nr. 24 parastais pielikums), lai risinātu jautājumu par tādu noteiktu ražošanas iekārtu ietekmi vietējā tirgū, bez kurām nav iespējams apmierināt elektroenerģijas pieprasījumu pietiekamas drošības nosacījumos. Šajā lēmumā ir noteikti nosacījumi, kādos sniedzams elektroenerģijas dispečervadības pakalpojums un veicama apgāde ar attiecīgajiem energoresursiem.

13 Atbilstoši ražošanas ministra 2003. gada 19. decembra dekrētā (2003. gada 30. decembra GURI Nr. 301 parastais pielikums) paredzētajam Itālijas elektroenerģijas tirgus iedalās trīs atšķirīgos tirgos, proti, pirmkārt, iepriekšējās dienas tirgū (turpmāk tekstā – “IDT”), kurā tiek veikta elektroenerģijas pirkšanas un pārdošanas piedāvājumu atlase ikvienam attiecīgajam nākamās dienas laikposmam, otrkārt, dienas tirgū (turpmāk tekstā – “DT”), kurā tiek veikta elektroenerģijas pirkšanas un pārdošanas piedāvājumu atlase, lai līdzsvarotu IDT noteiktās padeves un izmantošanas programmas, un, treškārt, dispečervadības pakalpojumu tirgū (turpmāk tekstā – “DPT”), kas savukārt iedalās ex ante dispečervadības pakalpojumu tirgū un līdzsvarošanas tirgū.

14 Ar AEEG 2006. gada 9. jūnijā pieņemto Lēmumu Nr. 111/06 (2006. gada 4. jūlija GURI Nr. 153 parastais pielikums, turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 111/06”) šā sprieduma 12. punktā minētajā Lēmumā Nr. 168/03 ir izdarīti grozījumi, kuru rezultātā galvenajam sistēmas operatoram, proti, Terna rete elettrica nazionale SpA (turpmāk tekstā – “Terna”) ir atļauts piesaistīt dispečervadības pakalpojumam vajadzīgos resursus. Tas attiecas uz elektroenerģijas sistēmas darbībai un drošībai būtisko iekārtu regulējumu (turpmāk tekstā – “būtisko iekārtu regulējums”). Būtisko iekārtu regulējuma normas ir izklāstītas Lēmuma Nr. 111/06 A pielikuma 3. iedaļas 2. sadaļā, konkrēti – šā pielikuma 63., 64. un 65. pantā.

15 2008. gada 29. novembra Dekrētlikumā Nr. 185, kas par likumu pārveidots un grozīts ar 2009. gada 28. janvāra Likumu Nr. 2 (2009. gada 28. janvāra GURI Nr. 22 parastais pielikums), par steidzamiem pasākumiem ģimeņu, darba, nodarbinātības un uzņēmumu atbalstam un valsts stratēģiskā regulējuma izmaiņām ar pretkrīzes pasākumiem (2008. gada 29. novembra GURI Nr. 280 parastais pielikums, turpmāk tekstā – “Dekrētlikums Nr. 185”) pārsvarā ir pārņemts būtisko iekārtu regulējuma saturs. Tā 3. panta 10. punktā ir paredzēti principi, kuriem jāatbilst elektroenerģijas tirgus regulējumam, “ņemot vērā ārkārtīgo starptautisko ekonomisko krīzi un tās ietekmi arī uz izejvielu cenām tirgū, lai garantētu izmaksu samazināšanu ģimenēm un uzņēmumiem un pazeminātu elektroenerģijas cenu”.

16 Konkrēti, attiecībā uz DPT Dekrētlikuma Nr. 185 3. panta 10. punkta d) apakšpunktā ir paredzēts, ka “lai ļautu izraudzīties elektroenerģijas sistēmas drošības nodrošināšanai vajadzīgo resursu pieprasījumu, pamatojoties uz sistēmai katra resursa sniegtajiem dažādajiem pakalpojumiem, tā vadība, veicot pārredzamu un no saimnieciskā viedokļa efektīvu vērtējumu, ir uzticēta pārvades un dispečervadības pakalpojuma koncesionāram. Dispečervadības pakalpojumus nodrošina, atļauju saņēmušajiem operatoriem iepērkot vajadzīgos resursus. [DPT] enerģijas cenu nosaka, pamatojoties uz dažādām cenām, ko saistoši piedāvājis katrs atļauju saņēmušais lietotājs un akceptējis dispečervadības pakalpojumu koncesionārs, priekšroku dodot piedāvājumiem par zemākām cenām, līdz pilnībā tiek apmierināts pieprasījums [..].”

17 Dekrētlikuma Nr. 185 3. panta 11. punktā būtībā ir paredzēts, ka, lai nodrošinātu sloga atvieglošanu ģimenēm un uzņēmumiem un pazeminātu elektroenerģijas cenu:

“[AEEG] lēmumos, citstarp attiecībā uz elektroenerģijas dispečervadību, jāievēro šādi principi un pamatnostādnes:

a) subjektiem, kuru individuālā rīcībā ir dispečervadības pakalpojumu pieprasījuma apmierināšanai būtiskas atsevišķas iekārtas vai to kopumi, kas saskaņā ar šā apakšpunkta noteikumiem ir identificēti atbilstoši [AEEG] noteiktajiem kritērijiem, jāsniedz piedāvājumi tirgos ar nosacījumiem, kurus nosaka [AEEG], kura veic vajadzīgos pasākumus, lai līdz minimumam samazinātu sistēmas izmaksas un nodrošinātu taisnīgu atlīdzību ražotājiem, proti, dispečervadības pakalpojumu pieprasījumam būtiskas tikai un vienīgi laikā, kad ir iestājušies turpinājumā minētie nosacījumi, ir iekārtas, kuras ir tehniski un strukturāli nepieciešamas, lai novērstu jaudas noslogotību sistēmā vai nodrošinātu ilglaicīgu atbilstoša valsts energosistēmas līmeņa drošību,

b) jāīsteno pasākumi, lai uzlabotu [DPT] efektivitāti, mudinātu mazināt minēto pakalpojumu sniegšanas izmaksas, noslēgtu līgumus par resursu ilglaicīgu iepirkšanu un stabilizētu galalietotāju maksājamo atlīdzību.”

18 Pamatojoties uz Dekrētlikumu Nr. 185 un Likumu Nr. 2/09, AEEG 2009. gada 29. aprīlī pieņēma Lēmumu Nr. ARG/elt 52/09 (2009. gada 11. jūnija GURI Nr. 133 parastais pielikums, turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 52/09”), ar kura 1. pantu ir izdarīti grozījumi Lēmuma Nr. 111/06 A pielikuma 63., 64. un 65. pantā. Ar Lēmumu Nr. 52/09 AEEG ieviesa jaunu regulējumu dispečervadības jomā attiecībā uz elektroenerģijas sistēmas darbībai un drošībai būtiskām iekārtām.

19 Saskaņā ar Lēmuma Nr. 111/06, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Lēmumu Nr. 52/09, A pielikuma 63. panta 9. punktu operatoram ik gadu ir jāparedz un jāpublicē saraksts, kurā uzskaitītas iekārtas un iekārtu kopumi, ko uzskata par elektroenerģijas sistēmas darbībai un drošībai būtiski nepieciešamām. Uz šīm iekārtām attiecas piedāvājuma saistības un atlīdzības regulējums, kas noteikti Lēmuma Nr. 111/06, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Lēmumu Nr. 52/09, A pielikuma 63.–65. pantā.

20 Ar Lēmuma Nr. 111/06, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Lēmumu Nr. 52/09, A pielikuma 64. pantā paredzēto regulējumu (turpmāk tekstā – “parastais regulējums”) ir noteikts, ka būtiskas iekārtas īpašniekam attiecībā uz apjomiem un laikposmā, kamēr tā iekārta tiek uzskatīta par būtisku, ir jāiesniedz piedāvājumi, ievērojot šādus ierobežojumus:

– IDT un DT tirgos pārdošanas piedāvājumiem jābūt veiktiem par cenu, kas vienāda ar nulli, bet pirkšanas piedāvājumiem – bez cenas norādes, un

– DPT tirgū piedāvājumiem jābūt vienādiem ar IDT pārdotās elektroenerģijas cenu.

21 Kā izriet no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, ražotājs ir tiesīgs piedāvāt brīvi noteiktu cenu attiecībā uz apjomiem un laikiem, kurus neuzskata par būtiskiem.

22 Ar Lēmumu Nr. 52/09 Lēmuma Nr. 111/06 A pielikumā turklāt ir ieviests 65.a pants, kurā ir paredzēta iespēja būtisko iekārtu īpašniekam attiecībā uz tam piederošajām iekārtām līgumā vienojoties noteikt no Lēmuma Nr. 111/06, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Lēmumu Nr. 52/09, A pielikuma 63.–65. pantā paredzētās atšķirīgu piedāvājuma kārtību, un tādā gadījumā kalendārajam gadam, uz kuru attiecas līgums, būtisko iekārtu sarakstā netiks ierakstīta neviena no tā rīcībā esošajām ražošanas iekārtām.

Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

23 Enel kā elektroenerģijas ražotājuzņēmums, kuram pieder par būtiskām uzskatītas iekārtas, iesniedzējtiesā cēla prasību par Lēmuma Nr. 52/09 atcelšanu, citstarp apgalvojot, ka tas esot pretrunā Direktīvai 2003/54, konkrēti – tās 11. panta 2. un 6. punktam.

24 Enel apgalvo, ka ar apstrīdēto tiesisko regulējumu noteiktajā kārtībā, kādā nodrošina operatoram dispečervadības pakalpojumu sniegšanai vajadzīgo elektroenerģijas daudzumu, netiekot ievērots pieprasījuma un piedāvājuma brīvas mijiedarbības princips un tā esot balstīta uz norādījumiem, kas tiek doti uzņēmumiem, kuriem pieder būtiskas iekārtas vai to kopumi, visos elektroenerģijas biržu veidojošajos tirgos, proti, IDT, DT un DPT, nodrošināt noteiktus elektroenerģijas daudzumus par cenu, kuru nosaka nevis ražotājs atbilstoši savai komerciālajai stratēģijai, bet gan AEEG dažkārt atbilstoši vidējai biržas cenai, kas noteikta IDT un DT, citkārt – pamatojoties uz tarifiem, kas nav saistīti ar kādu noteiktu atsauces biržas tirgu, proti, DPT.

25 Tas esot pretrunā Direktīvas 2003/54 mērķim un normām, jo tajā, lai vienādotu dažādu dalībvalstu tiesiskos regulējumos, esot paredzēts, ka elektroenerģijas ražošana un piedāvājums ir jānodrošina brīvas konkurences apstākļos, nevis atbilstoši valsts plānošanas modelim. Lēmumā Nr. 52/09 paredzētais regulējums esot pretrunā arī šīs direktīvas 11. panta 2. un 6. punktam, kuros attiecīgi paredzēts, ka dispečervadības pakalpojumos jāņem vērā ekonomiskā priekšrocība, kāda ir elektroenerģijai, ko iegūst ražošanas iekārtās, izvēloties pieejamos piedāvājumus atbilstoši ekonomiskajam kritērijam, un ka sistēmas operatoriem enerģija, kuru tie izmanto enerģijas zudumu segšanai un rezerves jaudas saglabāšanai savā sistēmā, ir jāiepērk atbilstoši pārredzamām, nediskriminējošām un tirgus principiem atbilstīgām procedūrām.

26 Iesniedzējtiesa šaubās, vai attiecīgais valsts tiesiskais regulējums ir saderīgs ar Līguma normām par brīvību veikt uzņēmējdarbību, pakalpojumu sniegšanas brīvību, kā arī preču un kapitāla brīvu apriti. Proti, pienākuma slēgt līgumu noteikšana esot būtiska iejaukšanās saimnieciskās darbības subjektiem parasti esošajā līgumslēgšanas brīvībā un pēc savas dabas esot tāda, kas tiem radot papildu izmaksas un vajadzību mainīt komerciālo stratēģiju. Brīvībai veikt uzņēmējdarbību šķēršļus radot arī enerģijas pārdošanas cenas iepriekšēja noteikšana.

27 Iesniedzējtiesa šaubās, vai attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētie pasākumi varētu būt attaisnoti ar atkāpēm, kas paredzētas EKL 86. panta 2. punktā un Direktīvas 2003/54 3. panta 2. punktā, jo neesot droši zināms, vai tie varētu būt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības.

28 Minētā tiesa vienlīdz šaubās par šo pasākumu samērīgumu. Proti, ar tiem neesot paredzēts radīt konkurences apstākļus DPT, lai mazinātu n