1
Atbilstošās tiesību normas galvenokārt ir ietvertas divās regulās: pamatregulā, proti, Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 22. aprīļa Regulā (EK) Nr. 733/2002  pirmā līmeņa domēna ieviešanu (OV L 113, 1. lpp.), un īstenošanas regulā jeb Komisijas Regulā (EK) Nr. 874/2004, ar ko nosaka sabiedriskās kārtības noteikumus par .eu pirmā līmeņa domēna ieviešanu un darbību, kā arī principiem, kas reglamentē reģistrāciju (OV L 162, 40. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 1654/2005 (OV L 266, 35. lpp.).
Regula Nr. 733/2002

2
Saskaņā ar Regulas Nr. 733/2002 preambulas pirmo apsvērumu:
“e-Eiropas iniciatīvā, ko Eiropadome apstiprinājusi 2000. gada 23. un Lisabonā, kā viens no mērķiem ir ietverta .eu pirmā līmeņa domēna (TLD) izveide, lai paātrinātu elektronisko tirdzniecību.”

3
Saskaņā ar Regulas Nr. 733/2002 preambulas trīspadsmito apsvērumu:
“[..] Komisija[i] [..] ar atklātu, caurskatāmu un nediskriminējošu atlases procedūru būtu jāizvēlas reģistratūra. Komisijai ar izvēlēto reģistratūru būtu jānoslēdz noteikta termiņa un pagarināms līgums, kurā būtu jānorāda noteikumi, kas attiecas uz reģistratūru saistībā ar .eu TLD organizēšanu, vadību un pārvaldību.”

4
Saskaņā ar Regulas Nr. 733/2002 2. panta a) punktu “reģistrs” ir “vienība, kuras uzdevums ir organizēt, vadīt un pārvaldīt .eu TLD, ietverot attiecīgo datu bāzu un saistīto informācijas pakalpojumu sniedzēju uzturēšanu, reģistratūru akreditāciju, to domēnu nosaukumu reģistrāciju, uz kuriem pieteikušās akreditētas reģistratūras, TLD nosaukumu serveru darbināšanu un TLD zonas datņu izplatīšanu”.

5
Regulas Nr. 733/2002 3. pantā ar nosaukumu “Reģistra īpašības” ir noteikts:
“1.   Komisija:
a)
izstrādā reģistra izvēles kritērijus un procedūru [..];
b)
kad Eiropas [Savienības] Oficiālajā Vēstnesī ir publicēts uzaicinājums izteikt interesi un kad ir pabeigta attiecīgā procedūra, [..] izvēlas reģistru;
c)
noslēdz līgumu, kurā paredz nosacījumus, ar kuriem Komisija pārrauga .eu TLD organizēšanu, vadību un pārvaldību, ko veic reģistrs [..].
3.   Saņemot iepriekšēju Komisijas piekrišanu, reģistrs noslēdz attiecīgu līgumu par .eu ccTLD koda piešķiršanu. [..]”

6
Regulas Nr. 733/2002 4. pantā ar nosaukumu “Reģistra pienākumi” ir noteikts:
“Reģistrs ievēro noteikumus, politiku un kārtību, kas izstrādāta šajā regulā un 3. pantā minētajos līgumos. Reģistrs ievēro caurskatāmas un nediskriminējošas procedūras. [..]”

7
Regulas Nr. 733/2002 5. pantā ar nosaukumu “Politika” ir noteikts:
“1.   Pēc apspriešanās ar reģistru un atbilstīgi 6. panta 3. punktā minētajai kārtībai Komisija pieņem sabiedriskās kārtības noteikumus attiecībā uz .eu TLD ieviešanu un funkcijām, kā arī sabiedriskās kārtības principus attiecībā uz reģistrāciju. Šie noteikumi ietver:
a)
ārpustiesas strīdu risināšanas politiku;
b)
sabiedriskās kārtības noteikumus, kas attiecas uz spekulatīvu un aizskarošu domēnu nosaukumu reģistrāciju, ietverot iespēju domēnu nosaukumus reģistrēt pakāpeniski, lai nodrošinātu pienācīgas pagaidu iespējas valstu un/vai Kopienas izveidotu vai atzītu pirmtiesību īpašniekiem un sabiedriskām organizācijām reģistrēt savus nosaukumus;
c)
noteikumus attiecībā uz domēnu nosaukumu anulēšanu, ietverot atbrīvojušos domēnu jautājumu;
d)
valodas un ģeogrāfisko jēdzienu jautājumus;
e)
jautājumus saistībā ar intelektuālo īpašumu un citām tiesībām.
[..]”

8
Atbilstoši Regulas Nr. 733/2002 7. pantam “Komisija patur visas tiesības attiecībā uz .eu TLD, tostarp jo īpaši intelektuālā īpašuma tiesības un citas tiesības uz reģistra datu bāzēm, kas vajadzīgas, lai nodrošinātu šīs regulas īstenošanu, un tiesības noteikt citu reģistru”.
Regula Nr. 874/2004

9
Regulas Nr. 874/2004 ievaddaļā precizēts, ka tā pieņemta “atbilstīgi Regulas (EK) Nr. 733/2002 5. panta 1. punktam”.

10
Saskaņā ar Regulas Nr. 874/2004 preambulas piekto apsvērumu:
“Lai nodrošinātu labāku patērētāju tiesību aizsardzību un neierobežojot Kopienas noteikumus par jurisdikciju un piemērojamām tiesībām, reģistratūru un reģistrēto personu strīdos par jautājumiem, kas skar Kopienas nosaukumus, piemērojamās tiesības ir tiesību akti vienā no attiecīgajām dalībvalstīm.”

11
Regulas Nr. 874/2004 grozītajā 8. pantā ar nosaukumu “Valstu vārdu un valstu kodu (Alpha 2 sistēmā) rezervācija” ir noteikts:
“1.   Vārdu sarakstu, kas norādīts šīs regulas pielikumā, sarakstā norādītās valstis var rezervēt vai reģistrēt tikai kā otrā līmeņa domēna vārdus tieši TLD.eu.
2.   Valstu kodus (Alpha 2 sistēmā) nereģistrē kā otrā līmeņa domēnu vārdus tieši TLD.eu.”

12
Regulas Nr. 874/2004 10. panta 1. punktā ir noteikts:
“Pirmtiesību īpašnieki, kas atzīti un reģistrēti saskaņā ar valsts un/vai Kopienas tiesībām, un valsts iestādes ir tiesīgas iesniegt domēna vārda reģistrācijas pieteikumu pakāpeniskās reģistrācijas laikā, pirms ir sākusies vispārējā .eu domēna reģistrācija.
[..]”

13
Saskaņā ar Regulas Nr. 874/2004 22. panta 1. punktu:
“Alternatīvu strīdu izšķiršanas procedūru var uzsākt ikviena persona, ja:
[..]
b)
reģistra pieņemtais lēmums ir pretrunā ar šo regulu vai Regulu [..] Nr. 733/2002.
2.
Dalība alternatīvajā strīdu izšķiršanas procedūrā domēna vārda īpašniekam un reģistram ir obligāta.
[..]
11.
[..]
Ja izskata prasību pret reģistru, alternatīvās strīdu izšķiršanas komisija lemj, vai lēmums, ko pieņēmis reģistrs, nav pretrunā ar šo regulu vai Regulu [..] Nr. 733/2002. Alternatīvās strīdu izšķiršanas komisija pieņem lēmumu par minētā reģistra lēmuma anulēšanu un var attiecīgā gadījumā nolemt, ka attiecīgo domēna vārdu nodod citai personai, anulē vai piešķir, ja vien vajadzības gadījumā ir ievēroti Regulas [..] Nr. 733/2002 4. panta 2. punkta b) apakšpunktā noteiktie vispārējie atbilstības kritēriji.
[..]
13.
Alternatīvās strīdu izšķiršanas procedūras rezultāti ir saistoši pusēm un reģistram, ja vien 30 kalendāro dienu laikā pēc tās procedūras rezultātu paziņošanas pusēm kāda no tām neuzsāk tiesvedību.”
Prāvas rašanās fakti

14
Domēnu nosaukumu sistēma (Domain Name System) ļauj pārvietoties globālajā tīmeklī, savienojot domēna nosaukumus ar globālajam tīmeklim pieslēgto datoru identifikācijas numuriem. Šī pakalpojuma tehnisko elementu vadību koordinē atbilstoši Kalifornijas (Amerikas Savienotās Valstis) tiesību aktiem dibināta bezpeļņas organizācija “Internet Corporation for Assigned Names and Numbers” (turpmāk tekstā — “ICANN”). Tā arī pārvalda saknes serveru sistēmu un pirmā līmeņa domēnu sistēmu. Pirmā līmeņa domēnā (Top Level Domain, turpmāk tekstā — “TLD”) apvienoti visi globālajam tīmeklim pieslēgtie datori. Tas parādās visu domēna nosaukumu labajā pusē un ietver punktu un speciālu kodu, punktu un vispārīgu kodu, piemēram, “.com”, “.net” vai “.org”, vai punktu un ģeogrāfisku kodu, piemēram, “.lu”.

15
ICANN valde 2005. gada 21. martāICANN priekšsēdētājam un ICANN ģenerālajai asamblejai atļāva noslēgt līgumu par TLD“.eu” pārvaldīšanas deleģēšanu ar European Registry for Internet Domains, atbilstoši Beļģijas tiesībām dibinātu bezpeļņas organizāciju (turpmāk tekstā — “EURid”), ko izraudzījusies Eiropas Kopienu Komisija (skat. Komisijas Lēmumu 2003/375/EK par pirmā līmeņa domēna .eu reģistra iecelšanu (OV L 128, 29. lpp.)).

16
Prasītāja Inet Hellas Ilektroniki Ipiresia Pliroforion EPE (Inet Hellas) darbojas globālā tīmekļa telesakaru pakalpojumu jomā. Tā it īpaši reģistrē trešo personu domēna nosaukumus formā “”, jo tā pārvalda TLD“.gr” otrā līmeņa domēnu “.co”.

17
Prasītāja 2001. gada 17. aprīlī saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.), kas grozīta (aizstāta ar Padomes Regulu (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (OV L 78, 1. lpp.)), iesniedza Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) pieteikumu reģistrēt preču zīmi “CO” kā Kopienas preču zīmi.

18
ITSB Kopienas preču zīmi “CO” reģistrēja 2002. gada 5. augustā ar Nr. 2191500.

19
Prasītāja 2005. gada 7. decembrī iesniedza pieteikumu EURid reģistrēt domēnu “.co” kā TLD“.eu” otrā līmeņa domēnu.

20
EURid atteica reģistrēt domēnu “.co” kā TLD“.eu” otrā līmeņa domēnu. EURid2005. gada 7. decembra vēstulē prasītājai atbildēja, ka attiecīgā domēna reģistrācija nav iespējama saskaņā ar Regulu Nr. 733/2002 un Regulu Nr. 874/2004, jo valstu kodus nevar reģistrēt kā otrā līmeņa domēnus, un ka abi sufiksa “.co” burti atbilst Kolumbijas Alpha 2 kodam.

21
Reaģējot uz EURid atteikumu reģistrēt domēnu “.co” kā TLD“.eu” otrā līmeņa domēnu, prasītāja 2005. gada 23. decembrī vērsās Komisijā un tai izklāstīja iemeslus, kādēļ tā uzskatīja, ka šāds atteikums ir pretrunā Savienības noteikumiem.

22
Komisija uz to atbildēja ar 2006. gada 31. janvāra vēstuli (turpmāk tekstā — “apstrīdētais akts”), kas prasītājai tika paziņota . Apstrīdētajā aktā Komisija vispirms prasītājai paskaidroja, ka Regulā Nr. 733/2002 un Regulā Nr. 874/2004 ir paredzēta alternatīva strīdu izšķiršanas procedūra, kuru var izmantot gadījumā, ja reģistra pieņemtais lēmums pārkāpj Regulu Nr. 733/2002 vai Regulu Nr. 874/2004. Komisija arī norādīja, ka tās pienākumos neietilpst pildīt apelācijas iestādes pienākumus, izskatot reģistra pieņemtos lēmumus, un tāpēc tā “nevar pārskatīt EURid pieņemto lēmumu”. Komisija tomēr precizēja, ka tiktāl, ciktāl tās vēstuļu apmaiņa ar EURid attiecās uz Regulas Nr. 874/2004 interpretāciju, tā prasītājai sniegs dažus paskaidrojumus, kuri tai varētu noderēt. Komisija arī sniedza piemērojamo noteikumu interpretāciju un atbildi uz prasītājas apgalvojumiem. Visbeidzot, Komisija secināja, ka, lai arī tā ļoti labi saprotot prasītājas ieinteresētību domēna “.co” kā TLD“.eu” otrā līmeņa domēna reģistrēšanā, tā var vienīgi piekrist EURid pieņemtajam lēmumam par šī domēna reģistrācijas atteikumu.
Process un lietas dalībnieku prasījumi

23
Prasītāja iesniedza prasības pieteikumu Pirmās instances tiesas kancelejā 2006. gada 7. aprīlī.

24
Tā kā Pirmās instances tiesas palātu sastāvs ir mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas piektajā palātā, kurai attiecīgi ir nodota šī lieta.

25
Veicot procesa organizatoriskos pasākumus, kuri paredzēti Pirmās instances tiesas Reglamenta 64. pantā, minētā tiesa aicināja Komisiju iesniegt dokumentu. Komisija šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā. Ar dokumentu, kas iesniegts Pirmās instances tiesas kancelejā 2009. gada 8. aprīlī, prasītāja iesniedza savus apsvērumus par šo dokumentu.

26
Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
—
“atzīt apstrīdēto aktu par spēkā neesošu”;
—
atcelt apstrīdēto aktu;
—
piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

27
Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
—
noraidīt prasību kā nepieņemamu;
—
pakārtoti, atzīt prasību par nepamatotu;
—
piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums

28
Atbilstoši Reglamenta 113. pantam Vispārējā tiesa jebkurā laikā pēc savas ierosmes, pamatojoties uz šī reglamenta 114. panta 3. un 4. punktu, var apsvērt, vai pastāv kāds absolūts šķērslis tiesas procesam. Šajā lietā Vispārējā tiesa uzskata, ka ir guvusi pietiekamu informāciju no lietas materiāliem, un tādēļ nolemj, neuzsākot mutvārdu procesu, pieņemt lēmumu par nepieņemamību, jo nepastāv apstrīdams tiesību akts, par ko lietas dalībnieki snieguši paskaidrojumus savos procesuālajos rakstos.
Lietas dalībnieku argumenti

29
Neceļot iebildi par nepieņemamību ar atsevišķu dokumentu saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktu, Komisija, pirmkārt, norāda, ka šajā lietā nav nekāda akta, kas varētu radīt obligātas tiesiskas sekas, kas ietekmētu prasītājas intereses, būtiski mainot tās situāciju.

30
Komisija apgalvo, ka no apstrīdētā akta satura analīzes ir skaidri redzams, ka tas ir “Komisijas atzinums”, kurā vienkārši sniegti precizējumi par piemērojamo procedūru. Tas nekādā ziņā neesot kompetentas iestādes pieņemts lēmums un neliecinot par tās nodomu pieņemt šādu lēmumu. Turklāt Komisija uzskata, ka, tā kā apstrīdētais akts prasītājai nerada saistošas tiesiskas sekas, tai nav nekāda pamata prasīt tā atcelšanu.

31
Komisija apgalvo, ka apstrīdētajā aktā sniegtie paskaidrojumi nekaitē prasītājas tiesiskajam stāvoklim un neliedz tai iespēju izmantot pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus vai Regulas Nr. 874/2004 22. pantā paredzēto alternatīvo strīdu izšķiršanas procedūru.

32
Komisija apstiprina, ka EURid lēmums atteikt domēnu “.co” reģistrēt kā TLD“.eu” otrā līmeņa domēnu ir atsevišķs izpildu akts, kas pats par sevi var ietekmēt prasītājas tiesības un pienākumus, un nekāds Komisijas papildu akts nav nepieciešams.

33
Otrkārt, Komisija apstrīd prasītājas apgalvojumus, ka “Komisija uzticēja Kopienas reģistru pārvaldīt EURid” un ka to savstarpējās attiecības nosakot pilnvarojums. Komisija uzskata, ka tā ir tās tiesisko attiecību ar EURid un Savienības likumdevēja uzticēto funkciju un uzdevumu sadalījuma kļūdaina interpretācija.

34
Komisija arī noliedz iespēju šajā prāvā piemērot judikatūru par pilnvarotu iestāžu izdotajiem aktiem, jo tā šajā lietā nav deleģējošā iestāde.

35
Treškārt, Komisija apgalvo, ka ar Regulu Nr. 733/2002 un Regulu Nr. 874/2004 izveidotā sistēma paredz pietiekamu tiesisku aizsardzību tām ieinteresētajām personām, kuras vēlētos apstrīdēt reģistra aktu. Ikvienai iesaistītai personai esot atļauts, pirmkārt, celt prasību valsts tiesās un, otrkārt, izmantot alternatīvu strīdu izšķiršanas procedūru (Regulas Nr. 733/2002 4. panta 2. punkta d) apakšpunkts (“tiesvedība”) un Regulas Nr. 874/2004 22. pants (alternatīva strīdu izšķiršanas procedūra)).

36
Ceturtkārt, par prasītājas apgalvojumu, ka šī prāva attiecas uz Kopienas preču zīmei piešķirto aizsardzības apmēru un tāpēc saskaņā ar Regulu Nr. 40/94 šajās prāvās kompetentā tiesa esot Vispārējā tiesa, Komisija uzskata, ka šis apgalvojums nav pamatots saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 63. panta (jaunajā redakcijā — Regulas Nr. 207/2009 65. pants) nosacījumiem.

37
Pirmkārt, prasītāja atbild, ka apstrīdētais akts ir tāds, par kuru var celt prasību par tiesību akta atcelšanu. Forma, kādā akti pieņemti, neesot svarīga attiecībā uz “iespēju tos apstrīdēt, ceļot prasību atcelt tiesību aktu”, nozīme esot tikai tam, lai apstrīdētais akts radītu tiesiskas sekas, bet tas ir izvērtējams pēc būtības. Prasītāja piebilst, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru iestāžu izdoto tiesību aktu juridiskā kvalifikācija ir atkarīga no objektīviem kritērijiem, ko pamato šo aktu regulējuma saturs, nevis to virsraksts vai izdevēja paustā griba.

38
Turklāt prasītāja norāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “par apstrīdamu tiesību aktu ir atzīstami tikai tie pasākumi, kuros tiek pausta Komisijas vai Padomes galīgā nostāja šīs procedūras beigās, izņemot pagaidu pasākumus, kuru mērķis ir sagatavot galīgo lēmumu”. Tomēr šajā lietā no apstrīdētā akta izrietot, ka Komisija nekādā ziņā nebija plānojusi vēlāk veikt jaunu padziļinātāku izpēti pēc būtības, lai pieņemtu galīgu lēmumu.

39
Otrkārt, prasītāja apstrīd Komisijas “kompetences trūkumu” šajā jomā, jo tas liegtu tai veikt TLD“.eu” vadības pārraudzības pienākumus.

40
Prasītāja uzskata, ka ar Regulu Nr. 733/2002 Komisijai ir piešķirti svarīgi pienākumi iestādes, kas nodarbojas ar TLD“.eu” organizēšanu, vadību un pārvaldību, organizācijā, darbībā un uzraudzībā. Precīzāk, saskaņā ar Regulas Nr. 733/2002 3. pantu Komisija izstrādā reģistra izvēles kritērijus un procedūru, izraugās to un noslēdz ar to līgumu. Šis līgums saskaņā ar Regulas Nr. 733/2002 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu it īpaši paredz “nosacījumus, ar kuriem [Komisija] pārrauga TLD“.eu” organizēšanu, vadību un pārvaldību, ko veic reģistrs”.

41
Prasītāja arī norāda, ka regulā nav paredzēts, kādā apmērā Komisijai ir jānodrošina pārraudzība. Tas izrietot no Tiesas 1958. gada 13. jūnija sprieduma lietā 9/56 Meroni/Augstā iestāde (Recueil, 9. lpp.), kurā esot nolemts, ka kompetences deleģēšana var tikt veikta tikai tādu precīzi definētu izpildu pilnvaru gadījumā, kuru izmantošanu pilnībā uzrauga Komisija. Tādējādi, ja ieinteresētās personas intereses ir aizskāruši pilnvarotās iestādes akti vai bezdarbība, tad atbildību par šiem aktiem, bezdarbību un atbildētāja statusu tiesā uzņemas nevis šī iestāde, kura pilda tikai izpildes pilnvaras, bet gan Komisija, kas nodrošina “kontroli pēc būtības”.

42
No šī paša sprieduma prasītāja secina, ka pilnvarotās iestādes izdotie akti ir jāpielīdzina deleģētājas iestādes izdotajiem aktiem un tos var apstrīdēt tāpat kā pēdējās izdotos aktus. Tas izrietot no tā, ka Savienības iestāde trešām personām var deleģēt tikai “izpildu kompetences” šaurā nozīmē un ka šai iestādei ir jābūt juridiski atbildīgai, kā arī praktiski tā var būt atbildīga par pilnvarotās iestādes izdotajiem aktiem. Pat pieņemot, ka tā nebūtu automātiski atbildīga par aktiem, ko izdevušas trešās personas, kurām tā deleģējusi pilnvaras, tai tomēr būtu jāveic cieša un efektīva to pārraudzība. Prasītāja piebilst, ka, pat ja sekundārajos tiesību aktos nav paredzēts nekāds uzraudzības pienākums, tas tomēr izrietot no kompetences deleģēšanas trešām personām veida un rakstura.

43
Turklāt, kā norāda prasītāja, saskaņā ar 2004. gada 12. oktobra līgumu starp EURid un Komisiju gadījumā, ja EURid nepilda līgumsaistības, Komisijai ir tiesības lauzt līgumu. Arī līguma II.2.1. noteikumā ir paredzēts, ka Komisija var sniegt EURid instrukcijas un norādījumus. Visbeidzot, līguma II.12. noteikumā ir paredzēts, ka Komisijai ir tiesības kontrolēt EURid, bet līguma I.6.8. noteikumā tai ir noteikti pienākumi attiecībā pret Komisiju. Līgumtiesiskajās attiecībās ar EURid Komisija varot tai dot norādījumus, kuri EURid ir jāievēro. Tāpēc apstrīdētā akta pieņemšanā EURid bija saistīta attiecībā uz apstrīdēto tiesību normu interpretāciju un tika izslēgta jebkāda iespēja domēnu “.co” reģistrēt kā TLD“.eu” otrā līmeņa domēnu, jo ar šādu reģistrāciju tiktu pārkāptas ar Komisiju noslēgtā līguma prasības un tiktu attaisnotas tās tiesības to lauzt. Visas līgumslēdzējām pusēm piešķirtās tiesības un pienākumi liecinot par hierarhiskām attiecībām, kurās Komisija veic EURid uzraudzību.

44
Vēl prasītāja apstrīd Komisijas argumentu, ka pastāv līguma noteikums, kas to atbrīvo no atbildības par “pušu vai to apakšuzņēmēju veiktajām darbībām vai bezdarbību līguma izpildē, ja vien rakstiski skaidrā veidā nav noteikts pretējais”. Tā uzskata, ka šādam līguma noteikumam nav nozīmes, jo tas attiecas vienīgi uz attiecībām starp līgumslēdzējām pusēm, proti, Komisiju un EURid, un to nevar piemērot attiecībām starp Komisiju un trešām personām. Tātad, pirmkārt, Komisijas atbildību nosakot Savienības tiesības un Komisija nevarot jau iepriekš atbrīvoties no šīs atbildības, un, otrkārt, līguma noteikums, ar kuru izslēgta līgumslēdzējas puses atbildība pret trešām personām, tām nav saistošs, un tās varot atsaukties uz šo nesaistošo raksturu jebkurā brīdī bez laika ierobežojuma.

45
Prasītāja apstrīd Komisijas argumentu, ka tās izdotie akti nav saistoši EURid. Šis arguments esot “neloģisks” un nesaderīgs ar tiesiskajām attiecībām, kas EURid saista ar Komisiju. Neesot iespējams iedomāties, ka pilnvarotajam vai pārstāvim nebūtu saistoši pilnvarotāja vai deleģētāja norādījumi. Turklāt līgumā starp EURid un Komisiju ir skaidri paredzēta Komisijas atbildība par norādījumiem, ko tā sniedz EURid. Šiem līguma noteikumam nebūtu nekādas nozīmes, ja EURid būtu “jādarbojas neatkarīgi no Komisijas”.

46
Treškārt, prasītāja izvirza savas tiesības uz Komisijas lēmuma likumības efektīvu tiesas kontroli.

47
Pēc prasītājas domām, saskaņā ar EK līguma 7., 220. un 230. pantu ir dabiski, ja šo lietu izskatītu Vispārējā tiesa. Tā kā Padome Regulu Nr. 733/2002 pieņēma, pamatojoties uz EKL 156. pantu, esot pilnīgi skaidrs, ka TLD“.eu” izveide un izmantošana ir neatņemama Savienības tiesiskās kārtības sastāvdaļa un tātad ir pakļauta Tiesas un Vispārējās tiesas kontrolei.

48
Turklāt prasītāja apgalvo, ka saskaņā ar 6. pantu Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kas parakstīta 1950. gada 4. novembrī Romā, ikvienam ir tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu, kā arī kompetentu tiesu. Ar jēdzienu “kompetenta tiesa” esot jāsaprot tāda tiesa, kas ir tiesiski kompetenta pieņemt lēmumu. Vispārējā tiesa esot vienīgā kompetentā tiesa strīda izskatīšanā saistībā ar Eiropas Savienības pilnvaru attiecībā uz TLD“.eu” piemērošanu nevis vienā valstī, bet visā Eiropā.

49
Pēc prasītājas domām, iestādes, kas zināmas pilnvaras deleģējusi privāto tiesību juridiskai personai, izdotu aktu likumības kontroles trūkums rada plaisu Savienības tiesiskajā kārtībā nodrošinātajā tiesiskajā aizsardzībā. Šo plaisu varētu aizpildīt, dodot personām iespēju vērsties valstu tiesās ar prasību atcelt EURid izdotus aktus.

50
Prasītāja arī norāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 63. pantu Vispārējai tiesai ir piekritīgi strīdi starp ITSB un personām jautājumā par Kopienas preču zīmes reģistrāciju. Pēc prasītājas domām, šeit ir skaidri redzama analoģija. ITSB pienākumos ietilpstot preču zīmju reģistrācija, bet EURid esot par tīmekļa vietņu adrešu reģistrāciju atbildīgais reģistrs. Atšķirība esot tā, ka preču zīme nošķir preces un pakalpojumus materiālajā pasaulē, bet elektroniskā adrese — preces un pakalpojumus virtuālās vai tīkla tirdzniecības pasaulē. Tāpēc neatkarīgi no atšķirīgās juridiskās formas un atšķirīgās praktiskās darbības ITSB, no vienas puses, un EURid, no otras puses, veic “paralēlus pienākumus”. Nebūtu loģiski, ja ITSB izdotie akti būtu pakļauti Vispārējās tiesas likumības kontrolei, tomēr uz EURid izdotajiem aktiem tas neattiektos. Regulā, ar ko nodibināts ITSB, ir skaidri paredzēta atbilstoša procedūra. Tomēr, tā kā nevienā dokumentā nav paredzēta EURid izdoto aktu nodošana Vispārējās tiesas kompetencē, būtu jāpārbauda vismaz Komisijas kā “Kopienas pārraudzības iestādes” izdoto aktu likumība.

51
Ceturtkārt, prasītāja norāda, ka tā ir ieinteresēta celt prasību. Apstrīdētā akta negatīvā ietekme uz tās stāvokli, it īpaši Komisijas radītais kaitējums Kopienas preču zīmes “CO”“absolūtajām tiesībām”, kļūdaini pieņemot lēmumu, ka tai nav tiesību reģistrēt otrā līmeņa domēnu ar šo preču zīmi, norādot uz tās ieinteresētību apstrīdētā akta atcelšanā. Turklāt, pēc prasītājas domām, strīds ir par Kopienas preču zīmes īpašniekam paredzētās aizsardzības apmēru. Tāpēc saskaņā ar Regulu Nr. 40/94 kompetentā tiesa esot Vispārējā tiesa.

52
Apstrīdēto aktu faktiski esot izdevusi Komisija, kas ir arī EURid uzraudzības iestāde, izskatot sūdzību par tās lēmumu. Tāpēc esot jāuzskata, ka prasība atcelt apstrīdēto aktu ir pieņemama, jo tas it īpaši aizskar tās Kopienas preču zīmi “CO”.
Vispārējās tiesas vērtējums

53
Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasību atcelt tiesību aktu var celt tikai par tādiem pasākumiem, kas rada saistošas juridiskas sekas, kuras var ietekmēt prasītāja intereses, būtiski izmainot tā juridisko stāvokli. Lai noteiktu, vai akts rada šādas sekas, ir jāizvērtē tā saturs (Tiesas 1981. gada 11. novembra spriedums lietā 60/81 IBM/Komisija, Recueil, 2639. lpp., 9. punkts; Pirmās instances tiesas spriedums lietā T-160/98 Van Parijs un Pacific Fruit Company/Komisija, Recueil, II-233. lpp., 60. punkts, un Pirmās instances tiesas rīkojums lietā T-123/03 Pfizer/Komisija, Krājums, II-1631. lpp., 21. punkts).

54
Šajā lietā apstrīdētais akts ir vienkārša vēstule, ko parakstījis Komisijas “Informācijas sabiedrības”“Globālā tīmekļa, tīklu un vispārējo lietu” ģenerāldirektorāta A direkcijas “Globālā tīmekļa, tīklu un informācijas drošības” 1. nodaļas vadītājs N., atbildot uz prasītājas viņam adresēto 2005. gada 23. decembra vēstuli, kurā tā bija izklāstījusi iemeslus, kādēļ tā uzskatīja, ka EURid atteikums domēnu “.co” reģistrēt kā TLD“.eu” otra līmeņa domēnu ir pretrunā Savienības noteikumiem.

55
Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar to, ka Savienības iestāde ir nosūtījusi adresātam vēstuli, atbildot uz tā lūgumu, nepietiek, lai to varētu kvalificēt par lēmumu, par kuru var celt prasību par tiesību akta atcelšanu (Pirmās instances tiesas 1996. gada 22. maija spriedums lietā T-277/9 AITEC/Komisija, Recueil, II-351. lpp., 50. punkts; Pirmās instances tiesas rīkojums lietā T-130/02 Kronoply/Komisija, Recueil, II-4857. lpp., 42. punkts, un rīkojums lietā T-369/03 Arizona Chemical u.c./Komisija, Krājums, II-5839. lpp., 56. punkts).

56
Turpinājumā jāpiebilst, ka apstrīdētajā aktā Komisija ir tikai sniegusi piemērojamo tiesību normu interpretāciju un norādījusi, ka EURid lēmums tai šķiet atbilstošs šīm tiesību normām (skat. iepriekš 22. punktu).

57
Tāpat jāuzsver, ka lēmumu par atteikumu domēnu “.co” reģistrēt kā TLD“.eu” otrā līmeņa domēnu ir pieņēmusi EURid šī TLD reģistra statusā.

58
Šajā ziņā jāatgādina, ka reģistrs dibināts un tā pilnvaras noteiktas saskaņā ar Regulu Nr. 733/2002. Atbilstoši šīs regulas 2. panta a) punktam un 4. panta 2. punkta a) apakšpunktam reģistrs organizē, vada un pārvalda TLD“.eu”. Saskaņā ar šīs regulas 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu reģistrs ar akreditētu reģistratūru starpniecību reģistrē kā TLD“.eu” personu pieprasītus domēnu nosaukumus. Saskaņā ar tās 4. panta 2. punkta c) apakšpunktu reģistrs pieprasa samaksu, kas ir tieši saistīta ar izmaksām, un saskaņā ar tās 4. panta 2. punkta d) apakšpunktu — īsteno ārpustiesas strīdu risināšanas politiku.

59
Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 733/2002 4. panta 2. punkta e) apakšpunktu reģistrs pieņem procedūru “.eu” reģistratūru akreditācijai, veic to akreditāciju un nodrošina efektīvus un godīgus apstākļus “.eu” reģistratūru starpā. Atbilstoši minētās regulas 4. panta 2. punkta f) apakšpunktam reģistrs nodrošina domēnu nosaukumu datu bāzu integritāti.

60
Regulas Nr. 733/2002 3. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā ir paredzēts, ka Komisijas kompetencē ir izstrādāt reģistra izvēles kritērijus un procedūru un to izvēlēties pēc tam, kad Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī ir publicēts uzaicinājums izteikt interesi un kad ir pabeigta intereses izteikšanas procedūra.

61
Saskaņā ar Regulas Nr. 733/2002 5. panta 1. punktu pēc apspriešanās ar reģistru Komisija pieņem sabiedriskās kārtības noteikumus attiecībā uz TLD“.eu” ieviešanu un funkcijām, kā arī sabiedriskās kārtības principus attiecībā uz reģistrāciju.

62
Šajos apstākļos Komisija par reģistru izvēlējās atbilstoši Beļģijas tiesībām dibināto bezpeļņas organizāciju EURid (skat. iepriekš 15. punktu), pieņēma Regulu Nr. 874/2004 un noslēdza ar to līgumu, precizējot kārtību, kādā tā organizē, vada un pārvalda TLD“.eu”.

63
No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka ar Regulu Nr. 733/2002 reģistram tiek piešķirtas pilnvaras atteikt otrā līmeņa domēna reģistrāciju un ka pretēji prasītājas norādītajam tās nav pilnvaras, ko EURid piešķīrusi Komisija. Tāpēc iepriekš 41. punktā minētajam spriedumam lietā Meroni/Augstā iestāde šajā lietā nav nekādas nozīmes.

64
Turklāt prasītāja būtībā apgalvo, ka Komisijai, veicot reģistra uzraudzību un atbilstoši ar to noslēgtajam līgumam, bija iespējas tam adresēt saistošus norādījumus, it īpaši attiecībā uz otrā līmeņa domēna reģistrāciju, un, tā kā apstrīdētajā aktā ir izslēgta jebkāda iespēja, ka reģistrs domēnu “.co” reģistrēs kā TLD“.eu” otrā līmeņa domēnu, vai arī ir ietverts atteikums nosūtīt reģistram šādu tās lūgto norādījumu par šī domēna reģistrāciju, tas esot akts, kuram ir obligātas tiesiskas sekas, par ko var celt prasību par tiesību akta atcelšanu.

65
Šajā ziņā ir jānorāda, ka nevar pieņemt, ka Komisijas kompetencē būtu sniegt reģistram norādījumus par noteikta otrā līmeņa domēna reģistrāciju, ja ne Līgumā, ne citos iestāžu pieņemtajos saistošajos aktos par to nav konkrētu tiesību normu (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1990. gada 13. decembra spriedumu lietā T-113/89 Nefarma/Komisija, Recueil, II-797. lpp., 69. punkts un tajā minētā judikatūra).

66
Ne Regulā Nr. 733/2002, ne Regulā Nr. 874/2004 nav iekļautas nekādas tiesību normas, kas Komisijai piešķirtu šādu kompetenci.

67
Pat pieņemot, ka šāda kompetence Komisijai varētu tikt piešķirta vienīgi ar tās un EURid noslēgtā līguma noteikumiem, jāatzīst, ka prasītājas minētie noteikumi (skat. iepriekš 43. punktu) attiecas uz līgumslēdzēju pušu finansiālajām attiecībām. Ne šie, ne citi līguma noteikumi nepiešķir Komisijai pilnvaras sniegt reģistram saistošus norādījumus par noteikta otrā līmeņa domēna reģistrāciju.

68
Attiecībā uz prasītājas argumentiem par efektīvas tiesiskās aizsardzības principu jānorāda, ka saskaņā ar “Domēna “.eu” nosaukumu reģistrācijas noteikumiem un nosacījumiem”, ko ir pieņēmusi EURid saskaņā ar Regulas Nr. 733/2002 5. panta 3. punktu, “tikai Briseles (Beļģija) tiesu kompetencē ir izskatīt strīdus, nesaskaņas vai prasības starp reģistru un reģistrētāju”, izņemot gadījumus, kad kāda no pusēm labprātīgi ir nolēmusi uzsākt ārpustiesas strīdu izšķiršanas procedūru. Turklāt no noteikumiem par strīdu izšķiršanas kārtību domēna “.eu” jomā, ko pēc Vispārējās tiesas lūguma iesniegusi Komisija, B.12. punkta a) apakšpunkta, to lasot kopā ar A.1. punktu, izriet, ka, domēna nosaukuma reģistrācijas pieteicējam par reģistra lēmumu atteikt reģistrēt otrā līmeņa domēnu ir tiesības ierosināt tiesvedību tiesā, kas atrodas galvenajā reģistra darbības veikšanas vietā (proti, Briselē).

69
Turklāt Regulas Nr. 874/2004 22. panta 1. punktā ir paredzēts, ka alternatīvu strīdu izšķiršanas procedūru var uzsākt ikviena persona, ja reģistra pieņemtais lēmums pārkāpj šo regulu vai Regulu Nr. 733/2002. Saskaņā ar šīs tiesību normas 11. punktu alternatīvās strīdu izšķiršanas komisija ir iestāde, kas ir kompetenta lemt par lēmuma atcelšanu.

70
Atbilstoši Regulas Nr. 874/2004 22. panta 13. punktam alternatīvās strīdu izšķiršanas procedūras rezultāti ir saistoši pusēm un reģistram, ja vien 30 kalendāro dienu laikā pēc procedūras rezultātu paziņošanas pusēm kāda no tām neuzsāk tiesvedību.

71
Tādējādi jākonstatē, ka Regulā Nr. 874/2004 un “Domēna “.eu” nosaukumu reģistrācijas noteikumos un nosacījumos”, ko ir pieņēmis reģistrs, kā arī noteikumos par strīdu izšķiršanas kārtību domēna “.eu” jomā ir paredzēti divi EURid lēmuma pārsūdzības veidi: pirmkārt, sūdzības iesniegšana parastā kārtībā Briseles tiesās un, otrkārt, ārpustiesas risinājums alternatīvās strīdu izšķiršanas komisijā, kuras lēmumu katrā ziņā var apstrīdēt parastā tiesā.

72
Šo secinājumu apstiprina 2009. gada 4. maija spriedums lietā Nr. 2905/2009 Polymeles Protodikeio Athinon (Atēnu Pirmās instances tiesa, Grieķija), kas pievienots lietai pēc prasītājas lūguma. Lai gan šajā spriedumā Polymeles Protodikeio Athinon noraidīja prasītājas prasību, ar kuru bija apstrīdēts reģistra atteikums reģistrēt tās pieprasīto otrā līmeņa domēnu, šis noraidījums ir pamatots ar secinājumu, ka attiecīgās Grieķijas tiesas kompetencē nav izlemt šo strīdu, kas saskaņā ar šo pašu spriedumu ir vienīgi Beļģijas tiesu kompetencē. Tāpēc, pamatojoties uz šo spriedumu, nevar apgalvot, ka nebija iespējams lūgt tiesu pārbaudīt EURid lēmuma atteikt reģistrēt domēnu “.co” kā TLD“.eu” otrā līmeņa domēnu likumību.

73
Attiecībā uz prasītājas apgalvojumu, ka šis strīds attiecas uz Kopienas preču zīmei “CO” piešķirtās aizsardzības apmēru, un tās argumentu, ka tāpēc šī strīda izskatīšanai kompetentā tiesa ir Vispārējā tiesa saskaņā ar Regulu Nr. 40/94, pietiek norādīt, ka saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 63. pantu jebkura persona, kas iesaistīta procesā Apelāciju padomē un ko tās lēmums ietekmējis nelabvēlīgi, Tiesā var pārsūdzēt vienīgi Apelāciju padomju lēmumus.

74
Tomēr no lietas materiāliem neizriet, ka prasītāja būtu izmantojusi Regulas Nr. 40/94 63. pantā minētās pārsūdzības iespējas. Tāpēc Vispārējo tiesu šajā lietā nevar uzskatīt par kompetentu saskaņā ar šo tiesību normu. Tātad nevar piekrist prasītājas argumentam, ka Vispārējā tiesa ir kompetentā tiesa šī strīda izskatīšanai saskaņā ar Regulu Nr. 40/94.

75
Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, Komisijas apstrīdētajā aktā pausto nostāju nevar uzskatīt par lēmumu, kas varētu radīt obligātas tiesiskās sekas, kuras skartu prasītājas intereses, ievērojami mainot tās tiesisko stāvokli. Tāpēc prasība atcelt tiesību aktu ir jāatzīst par nepieņemamu un jautājums par prasītājas interesēm celt prasību nav jāizlemj.
Par tiesāšanās izdevumiem

76
Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.  
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)
izdod rīkojumu:  
1)
prasību noraidīt kā nepieņemamu;  
2)
Inet Hellas Ilektroniki Ipiresia Pliroforion EPE (Inet Hellas) sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.  
Pasludināts Luksemburgā 2009. gada 15. decembrī.
Sekretārs
E. Coulon
Priekšsēdētājs
M. Vilaras
( *1 ) Tiesvedības valoda — grieķu.

Full & Egal Universal Law Academy